Nauris Viņķelis (37)

nojaukt veco
uz tā uzcelt jauno
kas nekad nebūs atkal
kā vienmēr
mīlēt melus

domās
klusējot
es varu būt es
es nedrīkstu traucēt
kad daudzi apkārt aizņemti
kā vistas meklēt
graudus
lai varētu turpināt dēt olas
lai pasaulē būtu mazāk vardarbības
vairāk brīvības
esmu mazliet noguris
nekas nebeidzas pat aiz mājas sienas
es joprojām varu...

tev nav vietas
kur laiku pieradināt
pie sevis
spogulī
tu esi aizmirsis savos melos kas esi

laiks
nekad nebija
tas aizgāja sen
jau bērnībā
kad mēs spēlējāmies
ar visu
vienmēr
priecājāmies kad sveces liesmas
maģiski pārvētās dūmos
izrunājām vārdus
kuriem sen jau pazaudētas jēgas

akla fantāzija
atrada izeju no prāta
taustoties
nogalināja realitāti

kad vienīgā saule parādās mūžīgajās debesīs
katram sava ēna izlien
kāds cenšas to nogalināt
kāds mainīt
kāds tikai spēlēties
kāds grib mazliet vairāk saprast
kurš kuram pazūd kad saules vairs nav
bet es zinu tu neesi viens no tiem
tu vēlies kļūt par to
tev...

neredzamie ceļi
nogurums aug to malās
daudz neredzami cilvēki kas satikti
ir apmaldījušies un pazuduši
atkal neviens neko nezin
ir kā sākumā
visi neredzamie akmeņi ir kas skaists un vajag krāt

katrs savā laikā
savā vietā
kā tas liktenis tā drīkst
bez jautājumiem
izvēlēties priekš mums
katrs taču mēs zinām labāk
kas esam
ko gribam
vai tad mums tiesību nav

mana sirds
ir tikai man
bez mīlestības
tik daudz kastes man apkārt
kur kāds dēj oliņas
nedomājot par to
ka nekas no tām neizšķilsies

kastē
starp savām mīļākajām rotaļlietām
kopā vienā cīņā par nākotni
ir vieglāk kad nevar redzēt realitāti
tā ir netaisnīga
to nevar izdomāt
var tikai sapņot nomodā
un sapņi ir spēks
neapturams
un tu dabūsi ko vēlies
kastē
paradīze tumsā
bez neviena kas neatb...