Nauris Viņķelis (37)

tu vari bēgt
tikai tāpēc kāds vēl seko
nezin ka nav vērts

viegli un skaļi kā pulkstenis pie sienas
skaita nepateicības
ierēbis klaidonis
uz ielas

spēles ar margietiņām
apsegtas
ar asinīm no vēnām
tā kā diena debesīs
satumst vairāk
mīlestība
kad tai beidzot notici

bez nozīmes
bez laika un vietas
tās ir tikai manas sajūtas
kā spoki
kas nevar atrast mieru
ej tālāk
ej garām
nākotne negaidīs
tā atnāks un paliks pie manis
putekļos
nebaidies
neaizver acis
tas pasauli neizmainīs

kā cigarates
viena pēc otras
vārdi nāk un iet
paliek mazliet nesaprotama iedvesma
tas ir viss
vai nekas
vai liktenis liks atkal atgriezties
sajust tukšumu kā ko vairāk
kad ticēsīm ka ejam uz priekšu nākotnē
ar lieliem soļiem
bez atskatīšanās
bez pārskatīšanās

tu man ļoti atgādini
parastu atkārtojumu
kas grib būt kas vairāk
bet salīdzināt ir grēks
ko uzreiz gribi nolīdzināt

jums patīk tas ko redziet
jo tas ir tas ko radijāt
tik reti sanāk
no fantāzijām
radīt realitāti
labais un sliktais

nākotne neatnāca
kā pagatne vēlējās
tā arī ir
daudz vējš
staigā nekur un visur
pa visiem atgādinājumiem
nepadoties
cilvēce kļuva par zvēriem
kas ieslēgti kastēs
vairojās
barojās

tava pasaule vairs nav acu priekšā
aiz muguras tā gaida
tavu drosmi jau atkal
tavas debesis ir lejā
pierādi ka esi labāka par citiem
pat ja neviens neredz
neviens netic
asiņo bez iemesliem
esi viens no tiem likteņiem kas iedvesmo
ar vēl vienu soli

bērns paliek
lēnām aug
kā rēta
mūsu mīlestībā
gaidīšana ir beigusies
visas vēlēšanās ir izskanējušas
mūsu dziesma
ir parasta vardarbība
starp visām atmiņām
dejo likteņi