Nauris Viņķelis (37)

debesis ir sārtas
laiks atsakās mirt
tas ir mūžīgs
tas nepieder mums
mēs piederam laikam
līdz apnīkam

izdēta varbūtība
kas var
un var arī nebūt
bet kas lai to zin
kam ir un kam nav jābūt
varbūtība kas attīstās nezinot neko

apsolīt var visi
elli
paradīzi
bet kad dzīve beidzas
tas vairs nav īsts
visa pasaule apkārt kļūst nenozīmīga

vainas tik daudz vainas
veļās no kalna virsotnes
kas ir noticis tur debesīs
kāpēc eņģeļi klusē
vairs nedzied

ja mēs būtu tuvāk
tu man izietu cauri sirdij
visas skaistās sajūtās izplestos
un sāktu sāpēt
viss kļūtu par kļūdām un nožēlu
viss sapņu pilnais laiks

viss ir par papīru
kur neuzmanības dēļ
cilvēcība pazūd

labās
sliktās
asaras
pazūd vienā spilvenā
kur pie tām nāk naktīs sapņi
mazliet tuvāk kā parasti
pie sirds
klusumā rodas vārdi
no vardarbībām
kuras nevarēja redzēt

cigarete sadeg starp pirkstiem
dziļi plaušās ieplūst dūmi
radot sāpes
ko visi nejūt
ko visi neredz
neviens nesaprot
visas domas
kopā paceļas gaisā
lai katra atsevišķi aizlidotu katra uz savu pusi

tā reiz bija dzīva
piederēja viss laiks
bet tikai domās
kā toreiz
tā arī tagad
cerības
traucē domāt
satikšanās nekad nenotika
nekad nenotiks
nekad
ir viss kas beigās ir
un būs
vienmēr ir bijis
vārdos kas paliek
lēnām zaudēt jēgas

vairs nerodas jaunas skaņas
kurām var izdomāt pats nozīmes
visas karstās kafijas
kļuva par sarkaniem vīniem
kas atņēma vīriem vārdus
neviens nesaprata ko tie dara un kāpēc
bez spēka krīt viegli un balti kā sniegs
papīra lapas
bez dvēseles
bez iedvesmas
bez laika...