Nauris Viņķelis (37)

kad fantāzijas beidzas vārdos
visas sejas
visi laiki
visi likteņi
kļūst par klusumu
kur tie var atkārtoties
ja vien steiga neeksistētu

mūsu sirdis dziedās vēl
pirms klusums ieplūdīs maigi kā pavasara siltais vējš
un uzziedēs atmiņas
lai kā sajūtas sabirtu uz miesas
kas vairs netic nekam
bet acīs asaras saplūdīs
katrs vārds skanēs kā dzeja
bet tikai mēs dzirdēsim
spītību un vientulību
jā

dziļi
katrs kamens nogrims un pazudīs
sākumā
ko neviens neatceras
kāpēc vēl dzimst jauni
bezjēdzīgi iemesli
tik klusi ar tik daudziem vārdiem
kas tiek pierakstīti
nesaprasti
paliek svarīgi
neizglītotajās ilgās

visas jēgas
visi prieki
palika kā rēgi
fotogrāfijās
un arī tās zaudē krāsas
mazās mūžības
ko tā pa īstam nekad nesajutām un tās beidzās
tik savādi skan no tām klusums

lūdzu
aizved mani atpakaļ laikā
kad tas vēl bija tuvu tālajās debesīs
ļauj sajust
vēlreiz lēni
steigu
mīlestībai
vēlreiz piedzīvot
kā asaras krīt atpakaļ acīs
un kļūst par prieku
taisnības un meli
dzīvo kopā
uz lapas
dzejā

cilvēcība grib vienmer visu perfektu
visu laiku vienmēr
bet pati tāda nekad nav bijusi

bez punktiem un komatiem
bez pareiza un nepareiza laika
pierakstīti
noklusēti
kuri vārdi izsāp vieglāk
kad nakts nokrīt uz zemes

tu stāvi kā koks rudenī klusi
ļaujies lai spītība plosa un paņem visu
lai atkal uzziedētu pavasarī
pēc garas bezjēdzīgas ziemas

atstāj vietu savam priekam
kad tas atnāks
viss pārējais aizies
kā degoša balta lapa
bez neviena vārda
bez kļūdām

mēs satikāmies atvadās
bez vārdiem
kad atlaidi manu roku
klusumā krita asaras
sirds sajuta mīlestību
kas vienmēr jāpierāda