Nauris Viņķelis (37)

tev nav
bail atkal tik sāpinātai
tu atver dzīvi kā grāmatu
un lasi visu
lēnām un uzmanīgi
no vienaldzības baltas

tie vairs neskan kā garāk
tie paši vecie vārdi
kā jauni
bez rūpēm
bez sāpēm
skrien pāri lūpām

katrs zem sava laika
katrs aiz savām sienām
savā klusumā
zīmējām ticību
neticībā
aizvērām acis

pierakstīts
kā svarīgs
nu jau
sen vairs nav tas pats kas bija
uz lapas kopā ar sajūtām
apklusa

auga varonība
vai krita lēnām nost
kad mēs satikāmies
nerunājot
uz baltas lapas
tik dziļos melnos vārdos

pilnīgi viss
notiek tikai ar tavu atļauju
arī mīlestība nedrīkst tik izrādīta bez tās
šis ir tavs laiks
tava vieta
sen pelnīta
par vēlu iedota
tu to svinēji
glāstot savu mazo
mīļo labo rotaļietu
tik daudz bērnības tajā palikusi
visas pasakas ir karš uz zemes virsmas
dzīvības...

bez paskaidrojuma
mēs vienu un to pašu saprotam
citādi
visam ir jābūt melns uz balta
ar komantiem un puntkiem pareizā vietā
tā lai nekļūdās
prāts un sirds

atnāk
tad aiziet
lai atkal atgrieztos
tikai lai aizietu
arī tad kad zīvo alā

bez vārdiem
kas mīl pazudēt sevi
klusumā
bez visām tām baltām lapām
kur viss vecais sākas no jauna
kā ēnas zem saules gaismas

nedroši ienāci
pārliecinoši paliki
un kad visi vismazāk ticēja
mīlestība bija iesakņojusies dziļi
un krāņi ziedi ziedēja
līdz pat pēdējai ziedlapiņai