Agnese Piļāne "Ezerrozes grāmatas"

Sudraba pērles palodzēs dauzās,
Ziema aizejot, atvadās.
Saule jau pumpurus silda plaukstās,
Pirmie gājputni atgriežas.

Nerātnas pūsmas spēlējas cirtās,
Vēja smiekli ausīs skan.
Paskaties, cilvēk, daba mostas,
Ieklausies putnu dziesmās, kā skan!

A.Ezerroze

Tik ilgi jau eju –
caur pavasara paliem
un sniegotām pļavām,
cauri vasaras rītiem
rasā basām kājām.
Cauri rudens krāsām

Neļauj man palikt vienai
šonakt, kad zvaigznes sēj,
neļauj, lai nodziest tā liesma,
kuru vien tu uzpūst spēj.
Neļauj man sadegt kā oglei,
pelnos asaras slēpt,

Mūsu tikšanās, mūsu dienas
lieku kopā, kā karinot pērles diegā.
Ik reiz, kad cenšos aizmirst tevi,
ir daudzpunkte, vai komats sniegā.

Pacelsim glāzes par mīlestību,
izdzersim tukšas no asarām,
tukšosim trauku, kur sūrst vientulība,
dzīvei bez mīlas ir jābeidzas.

Tu esi, un es arī esmu,
es būšu vēl, un arī būsi tu,
mēs abi būsim ilgi, ļoti ilgi,
un tikāmies, lai tikai mīlētu.

Tu
– esi un neesi, dzīvo kaut kur,·
es aizmirsusi tevi, ilgojos, mīlu.
Tu esi un neesi, dari, kā dari,
bet paņēmi dzīvi manu kā ķīlu...

Tu mīlot
vienmēr būsi balta lapa,
jo saredzams jau tevī itin viss,
un tikpat skaidri
saprotams un lasāms,
kas ar tavu sirdi noticis.

Ir it kā viss, bet kaut kas pietrūkst,
nav manī miera it nekur.
Es nesaprotu, ko es vēlos,
vai vajag būt man vēl kaut kur...?

Es zīmēju tavu tēlu,
skatoties katrā lietā,
– saulē, debesīs, ziedā,
kur lai es būtu, jebkurā vietā.