Agnese Piļāne "Ezerrozes grāmatas"

Krīt... baltiem ziediem krīt -
Mīlestības ziedi sasildīt
Dvēseli, kas salusi ir ziemā,
Patvērumu meklējusi sniegā.
Dvēseli, ko skāra Dzīves sals,
Ne tam bija sākums, ne tam gals -
Lauza, plēsa, centās izārdīt,
Dzīvi vientulībā parādīt.
Liesma, kura sirdī mīlas...

Tu piedod man par noklusētiem vārdiem,
Un nedusmo, ja skats mans tālēs klīst -
Joprojām tikai tevi mīlu,
Un tikai tu man līdzās vajadzīgs.
Bet dienas steiga, darbi, domas šaudās, -
Kas jādara, kas vēl nav padarīts.
Un tā es maldos savos dzīves valgos,
Bet nav jau...

Es gribu nosirmot tā skaisti -
Kā ķirši baltiem ziediem zied,
Un nedomāt par to, kas bijis,
Kaut atmiņas man līdzi iet.
Es vēlos izdzīvot šo dzīvi,
Ko likten's mans par ''Spēli'' sauc -
Tas ik pa brīdim liek man zaudēt,
Bet arī laimēt, tak, bij ļauts...
Man nevajag...

Nekad nav par vēlu pateikt - man piedod,
Nekad nav par vēlu kādam ko lūgt.
Nekad nav par vēlu dzīvību ziedot,
Nekad nav par vēlu laimīgam būt.
Nekad nevar zināt, kas būs mums rītdien,
Tad kāpēc sev noliegt , ko sirds mūsu jūt.
Es vēlu Jums atrast to pareizo ceļu,
Kur...

Jo vairāk no manis ņem,
Jo vairāk dodu citiem...
Kaut reizēm gribās kliegt -
Tu, dzīve, esi nepiesātināma!!!
Tev vajag - vēl un vēl, un vēl...
Bet zini? Ņem!
Man daudz ko dot ir citiem vēl -
Vien atstāj lūdzu man, vien nieku -
To mīlestību, Dieva doto spēku!
A...

Kā reiz gribētos sajust
To, kā prieks manī dzimst,
Kāpēc lemts izjust skumjas,
Sirds, kad vientuļi rimst?
Sadeg viss - ilgas, sapņi,
Pietrūkst spēka, lai pieglaustos,
Ceļos rītos, un domas jau sajūk,
It kā citur kur atrastos.
Veros debesīs, cerot uz gaismu,
Lūdzu...

Es iemācījos dzīvi mīlēt
un visu to, ko tā man dod -
gan prieka mirkļus, laimes brīžus,
gan as'ru upes izlaipot.
Es iemācījos otru mīlēt
ar visām viņa ''piedevām'',
jo arī es vien esmu cilvēks,
kam netrūkst savas skabargas.
Es iemācījos piedot, lūdzot,
lai piedod...

Ja viss manim zustu - vēl paliktu Debesis,
Kur mans Tēvs - mans Viens un Viss.
Nevajag vairāk neko man šai pasaulē,
Tik to, lai Viņš mani tur savā azotē...
Ko palīdzēs draugi, radi, daudz naudas,
Un visādas citādas saraustās baudas,
Pienāks kad pēdējais šīs dzīves...

Es tikai viegli pieskaršos –
Pie tava vaiga, ar maigiem pirkstu galiem,
Lūpām, ar skūpstiem, kas notrīsēt liek,
Pierei, kur gadi dzen rūpju vagas,
Vien sirds… tā pati un mīl aizvien.
Es tikai viegli, viegli…
Lai tu sajustu, ka esmu tev līdzās…
Sirds kā negudra...

Es iemīlējos sniega asarās,
Tik tuvas, mīļas tās man šķiet, -
Kā dvēseles pērles laistās tās,
Caur sirdi iztek, projām iet.
Tās aizskalo, kas sirdī sāp,
Pat pārestības sīkums šķiet, -
Un itin viss, kas gadiem krāts
Nu mīlēt otru, saudzēt liek.
A.Ezerroze