Jānis Lūciņš (36)

*** Rotaļīga saules gaisma
Mežģīnes pār upi auž,
Vecā, saburzītā kreklā vējš
Zem priedes skumjas grauž. Sirds neprātā trakot grib,
Kāpēc saule acīs tik ļoti spiež,
Dvēseles stīgas uzvilktas –
Maksimāli cieši tev piekļaujoties. Slīgstu tavu kairo acu
Pelēkajos...

ar pirkstu galiem
pieskaros
juma zeltītai malai
vai gravitācija mani
noturēs
un jūrām zemei pāri
nesīs
līdz kļūšu daudziem
svarīgs
ir
piedzimšanas brīdis
klāt Jans Ikes

kad gaisma lēni krīt
manā logā
lietus lāses
kā asaras
rāmi sitas
tavā logā Jans Ikes

cauriem
mākoņiem
ielāpus lieku
dienās
kad baltumā
pārklājas plašumi
tad arī
dvēselē
paliek nospiedumi
balti
bet rētas
pēc iespējas
ātrāk
ir jāaizlāpa
tās
nospiež
spiež Jans Ikes

tur aiz saules paneļiem
un vēja ģenerātoriem
griežas citas pasaules
elpa piepilda telpu
ar mīlestību
mūsu Jans Ikes

kliedziena attālumā
un tālumā
no sirds dzīlēm
taureņi mirst
drūp tiem spārni
fragmentāli
tālu Jans Ikes

visuma zvaigznājā
mūsu
acu skatieni
satikās
lai uz mūžu
paliktu
kopā Jans Ikes

kārpās
mana dvēsele
kārpās
aizveru plakstus
vēl mazliet
pagulēt
vēlos
kamēr ārā
ir ziema
un auksts
laiks Jans Ikes

viņš mani piepildīja
līdz kulminācijai
un tajā brīdī
izkliedza manu vārdu
bijām
naktsvijoļu smaržas apņemti
un uz mirkli
apreibināti
paņem mani
vēlreiz Jans Ikes #kuštikainesakinevienam

kaislīgi piekļaujos tavām miklajām lūpām
mēs esam erotikas valgos savijušies
līdz bezgalīgai intimitāte Jans Ikes