Nora DeGold: Dzeja par likteni, mašīnu vientuļajā ceļā, foto ar… /15 Melnā Kobra slīd pa vientuļu meža ceļu, Ar fotoaparātu rokā klusumu tā pēta. Tur tālumā tā pamana kādu mašīnu vecu, Kas pelēkajā dūmakā sev lēni ceļu ver. Un pēkšņi viss šis dzelzis dīvaini ir mainījies, Tas kļuvis kā cits ceļš uz citu esību jau klāt. Čūska ir pareģe, kam skats nav maldījies, Un mašīna šī sāk savu liktenīgo braucienu mērot. Tā zina, ka auto ir nolādēts kādas burves viedi, Pelnīti un karmiski nu liktenis savus zvanus zvana. Kam palikt šajā saulē, kam doties tur, kur ziedi Vairs neplaukst un kur putnu dziesmas smagi skan.