Nesen biju Dundagā un novada domes priekšsēdētājs Gunārs Laicāns mani aizveda uz vietējo „Vilnas fabriku” Pāces Dzinavās. Es to sauktu par amatnieku darbnīcu, jo vilna tiek apstrādāta ar tradicionālām metodēm uz gandrīz simts gadus vecām mašīnām un bez ķīmijas. Uzņēmums dod darbu 14 cilvēkiem un visi strādājošie ir sava amata meistari ar ilgu darba pieredzi. Tās darbu vadītāja Rudīte Althabere mums visu izrādīja un pastāstīja. Šī tikšanās man bija kā atgriešanās jaunībā, kad es pētīju un rakstīju par latvju tekstilmākslu. Fotogrāfijas, kuras mans palīgs Jānis Karalis uzņēma darbnīcā, ir tik krāšņas, ka gribu ar tām iepriecināt arī citas rokdarbnieces.

Jēlvilnu, kurā daudz gružu un lanolīna, lielās vannās vairakkārt mazgā un ķemmē. Mazgāšanā iztiek bez ķīmijas, lieto tikai galda sāli. Kad vilna izžāvēta, to sāk gatavot vērpšanai. Tā atkal jāķemmē un jāsakārto vienmērīgā vilnas kārtā, kuru pēc tam nākamajā mašīnā plānina, lai sagatavotu vērpšanas mašīnai pareiza biezuma jēlpavedienus. Darbs pie vērpšanas mašīnas prasa lielu pieredzi, jo jāseko daudziem pavedieniem. Pārtrūkušie jāsasien, pilnās spoles jāmaina. Darbs ir fiziski grūts, putekļains un jauniešus neinteresē. Rudīte Althabere, protams, raizējas, kas turpinās darbu, kad pieredzējušās meistarienes aizies atpūtā.

Rupjāku pavedienu iegūst kopā savērpjot vairākus smalkus pavedienu. Tad uz mehāniskām tītavām satin vienāda lieluma šķeteres, kuras krāso vai nu vienā tonī vai raibi. Krāso bez ķīmijas, krāsas noturīgumu panākot ar etiķi. Gatavās dzijas noliktava ir īsta krāsu orģija, kurā katrai rokdarbniecei varētu sareibt galva. Tāds krāšņums! Tāds skaistums!