Artūrs Rožinskis (30)

Kas citam labi, citam mokas šķiet.
Un nāksies liekas asaras liet.
Par to cik pasaule nekaunīgi asa.
Tā ar nazi mūsu sirdis kasa.
Vienalga par rētām un brūcēm.
Jo nav taču par ko viņu sūdzēt!

Skaisti sakot pasūtīt.
Septiņdesmit četras mājas tālāk.
Skaisti sakot paslavēt.
Par to, ko katrs paveikt māk.
Skaisti sakot iemīlēt.
Tos, kuri tavai sirdij tik tuvi.

Mēs esam sportisti.
Mēs ziedojam tik sasodīti daudz.
Mums patīk grūti treniņi.
Jo uzvarot visi mūsu vārdu sauc.
Mēs arī esam cilvēki.
Mums ir grūti, bet ejam uz priekšu.

Dzīve vienmēr apmet loku.
Izspēlē ar Tevi kādu ļaunu joku.
Tevi norūda kā uzkarsētu dzelzi.
Ar tīru sirdi to vēlāk celsi...
Atcerēsies vecās sāpes
Tās ir kā slāpes...

Arvien dziļāk un dziļāk tu grimsti.
Un tiekties uz augšu tu rimsti.
Varētu likties, ka pasaule pret tevi.
Ka visi neatceras, ko tu tiem devi.
Tev liekas, ka negribi vairs neko.
Un vienalga vai sāncenši tev seko.

Ūdens lāses pārvēršas.
Un savā starpā sacenšas.
Tā sīvā rudens lietus cīņa.
Ko katra lāse dzimstot zina.
Ūdens lāse krīt no gaisa.
Un mūs visus slapjus taisa.

Silta saule pietrūkst man.
Un putnu dziesmas ausīs skan.
Pretī stāv meitene skaista.
Un uz manu pusi smaida.
Zinot to, cik esmu mīļš!
Sanācis man koķetējošs smīns.

Ar kritisku skatu un drosmīgu soli.
Ceļos no bedres un sakožu zobus.
Nebija viegli un paliks vēl grūtāk.
Tāpēc aizveru acis un laužos cauri.
Sāpes. Vilšanās. Nogurums.
Uzvara. Progress. Spēks.

Kur tavi smiekli, kas kādreiz bija skaļi?
Kur palikuši visi tie bērnības gadi?
Ja tev sevis mazliet paliek žēl...
Tad ceri, ka "viņš" tev labu vēl.
Kur palikušas tavas asaras, kas bira?
Kad viss vēl patiess un cienīgs bija.

Dažreiz var likties, ka pietiek ar spēku.
Bet ir jāsaprot īsto uzvaras jēgu.
Nevienmēr tu būsi labāks par otru,
Jo arī viņš pavada treniņu grūtu.
Tev ir vajadzīga dvēsele un sirds.
Lai no tevis nāktu īstais sprints.