Sveiki! Tie, kuri mani vēl nezina, mans vārds ir Kristaps Vilde, 21 gads, mācos, strādāju. Esmu parasts lauku puisis, dzimis, audzis Madonā, dēļ skolas - pārvācos uz Rīgu dzīvot. Šis ir tāds mazs info par mani, lai jau par mani nedaudz vairāk uzzinātu.
Beidzot esmu izveidojis savu blogu. Pēc vairākiem lūgumiem to darīt, beidzot esmu saņēmies un to izdarīju. Cilvēki man lūdza, lai dalos ar savu noslēpumu, lai pastāstu un parādu visai pasaulei, kas ir tas, kas mani motivē ikdienā darīt visu, ko reiz daru.
Kā jau nosaukums pirmajam rakstam, visam ir savs sākumpunkts, kādēļ vispār jebkad šajā pasaulē tiek darīts. Vai tas ir bērnības sapnis, mirkļa vēlmes, pārdomāts plāns vai vienkārši bezdarbības izraisīta lieta. Visam ir savs iemesls un sākumpunkts, kādēļ es esmu savā dzīvē kaut ko darījis. Es mācos skolā, lai sasniegtu kādu noteiktu zināšanu līmeni. Es strādāju, lai apmierinātu savas finansiālās vēlmes. Es lasu grāmatas, lai dotu spēku savai fantāzijai. Visam ir savs iemesls! Atšķirība ir tajā, cik katrs ir spējīgs ilgi noturēties pie šī iemesla. Nav runa tikai par gribasspēku. Runa iet par dvēseles un fiziskā ķermeņa mijiedarbību vienam ar otru. Tu nekad nespēsi piespiest sevi izdarīt kaut ko tādu, ko nicini, un vēl smaidīt par to un būt laimīgam, tas tā vienkārši nestrādā.
Mans sākumpunkts bija pirms 4 gadiem, kad sapratu, ka vēlos savu dzīvi izmainīt par 180 grādiem. Man nepatika tas cilvēks, ko redzēju katru dienu spogulī, man nepatika, kur veda mana dzīve. Atšķirībā no pārējiem, es nesūdzējos par to, cik slikta vai laba ir mana dzīve, es sniedzu sev katru dienu kādu mierinājumu, ka viss būs labāk. Tā nu mans ceļš arī sākās. Pagājuši ir četri gadi, tas cilvēks, kas es biju pirms šiem gadiem ir tik ļoti mainījies, ka atpazīt pat vairs nevar.
Kā es pats vienmēr saku - Arī Roma netika uzcelta vienā dienā. “Baby steps”, visu pārdomāti un mierīgi, ja vēlies to paveikt!
Sākums vienmēr ir bijis, būs un ir pats grūtākais no visa. Lai kaut ko uzsāktu, tas prasa mežonīgi lielu spēku un iziešanas ārā no savas komforta zonas. Man tas prasīja vislielākās grūtības kādas vien es jebkad esmu piedzīvojis. Likās, ka vājāks cilvēks par mani neeksistē, jo es padevos katru dienu. Jau sāka likties, ka roku nolaišana ir mans hobijs un lielākais vaļas prieks. Te it kā esi saņēmies visu mainīt, bet jau pēc pāris stundām sāc baidīties par to, ko citi padomās, ja būsi palicis citādāks? Muļķīgi, es to ļoti labi apzinos. Bet tas cilvēks, kas es biju pirms 4 gadiem, reāli tā domāja. Likās, ka nekad neko savā dzīvē nesasniegšu dēļ tā viena vienīgā iemesla - nespēja saņemties! Bet tad vienā liktenīgā dienā viss mainījās!
Vēl kā šodien atceros to dienu skolā. Sēdēju skolas solā, literatūras stunda, neliekos nezinis, kas notiek man apkārt. Līdz sāk aizdomāties par savu dzīvi, kas es esmu, par ko es vēlos kļūt, ko es vēlos sasniegt, šie jautājumi nelika man mieru. Mums izdalīja A4 lapas un nācās rakstīt domrakstu par kārtējo grāmatu, kuru nebiju izlasījis. Es uzrakstīju augšējā stūrī savu vārdu, uzvārdu, datumu u.t.t., bet tad, kā zibens gaišā dienas laikā, es nespēju novērst acis no sava vārda. Es uz to skatījos ar tukšu skatienu kādas 15min no vietas. Kādēļ tik ilgi to vēroju? Ļoti elementāri, es centos šajā vārdā - Kristaps Vilde - saskatīt jebko nozīmīgu, jebkādu mazu sīkumu, kas apliecinātu man kaut ko. Bet man par nožēlu, pat pārlasot savu vārdu 300. reizi, es nespēju saskatīt šajā vārdā neko īpašu, lai vispār kāds to atcerētos. Tā bija arī tā diena, kad sev apsolīju, ka es darīšu visu iespējamo, lai es radītu kaut ko nozīmīgu, lai ar saviem darbiem es izdarītu to, ko citi nespēj, lai mans vārds tiktu ierakstīts grāmatās!
Pa ceļam tiku apdedzinājies neskaitāmas reizes, tas turpinās vēl arī tagad. Bet ir lietas, kas tam visam palīdz tikt pāri. Bieži semināros saku šādus vārdus - Es 9 reizes nokritu, bet 10 reizes piecēlos! Dzīve nepiedod kļūdas! Tā liek jums no tām mācīties vēl vairāk kā to esat jebkad darījuši sēžot skolas solā. Dzīve nav ļauna, tā ir pamācoša. Tā nekad necentīsies jums izdarīt ļaunu, tā cenšas jums palīdzēt. Pavisam ir kas cits, ja cilvēki sāk pārprast šīs mācības un uztver to visu par mocībām un nicinājumu.
Manā dzīvē pastāv tikai trīs likumi:
- Tu zini, ka vienmēr varēsi vēl labāk!
- Smags darbs nekad nebūs tas pats, kas gudrs darbs!
- Pat visdrūmākajā situācija, vienmēr turpini smaidīt, jo tas Tevi padarīs tikai stiprāku!
Mūsdienās cilvēki visu pārlieku daudz arī sarežģī. Ja reiz notiek kaut kas slikts, tad tas uzreiz ir liktenis, ka viņi ir nolemti vientulībai, neveiksmēm u.t.t. Dažkārt paklausoties cilvēkos liekas, ka katrs otrais ir tik ļoti suicidāli nosvērts, ka tik turies. Neapmierinātība, bailes, sāpes, iekšējie naidi pret sevi un citiem, visas šīs negatīvās emocijas, kas katru cilvēku beidz kopā. Šīs ir tās sajūtas, kas katru cilvēku beidz no iekšpuses. Tu vari rūpēties par savu ārējo izskatu, cik vien vēlies. Bet, ja reiz Tava dvēsele, Tava iekšiene būs sākusi pūt, tad to procesu vairs neatgriezt atpakaļ. Visi mēs vēlamies, lai viss notiktu tagad un tūlīt. Uzreiz jums saku, tas nenotiks! Dzīve speciāli parūpēsies tā, lai jums tas viss nāktu ar grūtībām, tikai tā viena iemesla dēļ, lai jūs to vēlāk visu ar vien vairāk novērtētu!
Ja runa iet par garīgām un dvēselēm tuvākām lietām - mīlestību, sirsnību, draudzību, ģimeni , visu, kas dara mūs laimīgus, ja mums tas ir. Bet dzīvojot 21. gs. var vērot to, ka katrs otrais cilvēks augstāk vērtē savu iPhone 5S nekā otru cilvēku. Bēdīgi, bet patiesi! Draugs ar draugu kļūst par ienaidniekiem. brālis brāli gatavi nosist dēļ pāris grašiem. Garīgākas lietas ir uz izmiršanas sliekšņa. Vai mēs tiešām vēlamies šādā pasaulē dzīvot?
Šīs arī ir tās domas, kas man galvā ir ikdienā. Vai es tiešām vēlos dzīvot šādā pasaulē? Protams, ka nē! Bet tā vietā, lai es bēgtu no savām problēmām, es tās atrisinu. Vienmēr cenšos atrast iespēju. Jo tas ir viss, kas jebkuram cilvēkam nepieciešams - iespēja! Ja reiz ir iespēja, tad būs arī reakcija pret to!
Mana iespēja bija paša dota - kļūt par to cilvēku, par kuru es vēlos kļūt! Šie ir bijuši ļoti jautri četri gadi. Neatminos nevienu uzsākšanas dienu, kuru varētu nosaukt par vieglu. Tā bija cīņa pašam ar sevi un saviem principiem. Vismagākā kauja kāda man ir bijusi jebkad manā dzīvē!
Ja reiz šī pasaule Tev ir devusi dzīvību, tad kāda velna pēc Tu to iznieko? Man ir jautājums jebkuram no jums. Vai uzrakstot savu vārdu uz lapiņas (izdari to tagad), vai Tu spēj patiesi, nemelojot pats sev, pateikt man tagad, ka šis vārds simbolizē visu to, ko Tu pārstāvi vai vēlies kļūt? Ja Tu atbildi, ka nē, tad ko Tu vēl gaidi? Ja atbildēji ar jā, tad, lūdzu, beidz melot man un pārējiem!
Meklē savu iemeslu, meklē savu sākumpunktu. Domā ar galvu! Ne vienmēr smagais darbs nes tos darba augļus, kuru Tu vēlējies sasniegt sākotnēji!
Paldies par uzmanību un pacietību lasot šo rakstu! Centīšos pēc iespējas vairāk šeit atstāt kaut ko, lai katram no jums būtu iespēja uzzināt kaut ko vairāk gan par mani, gan par to, kas ir tas, kas mani motivē ikdienā.
Šī ir vienreizēja pasaule, lūdzu, neizniekojiet savu laiku uz tās! Esiet gudrāki par to! :)
