Veto intervija + track by track
"Veto". Jūlijs. (Zane Volkinšteine).
Vienu pēc otra izdevuši divus albumus un atklājuši šīs desmitgades spilgtāko simbolu. Popmūziku viņi saista ar fantāziju pasauli un aizstāv seriālu kultūru. Uz sarkanā paklāja grupas Satellites LV dubultbalsu īpašnieki Jānis Žilde un Edgars Žilde.
Kāpēc "Bezvadu" un "Vadu"?
J Sākumā nebija domas par diviem albumiem, tā radās procesa gaitā. Mums bija piecu gadu pauze - Edgars studēja, mācījās un strādāja Amerikā, mēģinot tur iedzīvoties. 2006. gada sākumā viņš tomēr atgriezās, un mēs reanimējām Satellites LV. Atsākām spēlēt, un mūsu mūzikā iezīmējās divi periodi (labāk - virzieni) - "Vadu" albumā ir dziesmas, kas tapušas agrāk - tajās ir vairāk ģitāru, vairāk visa tradicionālā. Vēlākajā posmā mums gribējās eksperimentēt un mēģināt kaut ko jaunu - bija pagājis laika posms, un arī paši pēc Satellites LV pauzes bijām mainījušies. Tā nu, apkopojot dziesmas, izveidojās šie divi radošie virzieni - viens, kas balstīts uz bungmašīnu, sintezatoru un samplu izmantošanu, bet otrs vairāk tāds rokmūzikai tradicionāls - bungas, bass, ģitāras. Dziesmu bija pietiekami daudz, lai tās sadalītu divos albumos.
E Mēs tikām pat pie veca, bet neticami laba vācu sintezatora "Vermona", kā arī padomju laika bungmašīnas "Fermonta".
J Bet, kas attiecas uz abiem albumiem, nebūt nav tā, ka mēs esam sadalījušies divās dažādās grupās, kas radikāli atšķirtos. Ir vienojošie elementi, piemēram, melodiju un ģitārpartiju risinājums, kas vieno šos albumus
E Protams, arī nosaukumi ir vienojoši.
J Un nav arī tā, ka vienu albumu mēs būtu ierakstījuši kā nodevu agrākajam skanējumam, bet otru - kā kaut ko jaunu un svaigu. Mēs jūtamies komfortabli abos skanējumos. Tikpat labi būtu varējuši salikt abu periodu dziesmas vienā albumā, bet mums bija svarīgi ierakstīt un publicēt visas tapušās dziesmas - nodot klausītājiem visu, kas mums bija. Tikai viena dziesma - "Vēlos, lai tu zini" - palika ārpus albumiem.
E Ar mūsu pirmo albumu "Piens" mums bija šī problēma - daudzas dziesmas netika izlaistas. Taču tās ir pelnījušas kaut kur nonākt un agri vai vēlu tiks izdotas. Ieraksta laikā esam ļoti kritiski, taču dažreiz ir labāk pārkāpt saviem principiem un uztvert lietas vienkāršak. "Piena" sesijas laikā gandrīz viss materiāls tika iemūžināts. Kvalitātes jautājums, protams, ir cita lieta, taču tagad jāsecina, ka, nepieejams citiem, tas daudz ko zaudējis no sava potenciāla. No otras puses, mūsu mūzikas cienītājiem tieši tagad būtu interesanti dzirdēt šos ierakstus kā jaunatklātus.
J Par to, kāpēc "Bezvadu". Es nesen analizēju Radiohead albuma "OK Computer" fenomenu, to, kādēļ tas ir tik ģeniāls jebkurā
parametrā - gan vizuāli, gan saturiski, gan muzikāli... Un arī nosaukums. Dators kā lieta, kas deviņdesmitajos gados ienāca katra cilvēka ikdienā, simbolizē iepriekšējo desmitgadi. Un es centos saprast, kas simbolizētu šo desmitgadi, - un šķita, ka bezvadu risinājumi - bezvadu internets, peles, austiņas - varētu būt tas simbols. Un "Vadu", protams, ir atvasinājums no "Bezvadu".
E Arī fonētiski labi skan. Tas ir svarīgi.
Ko Edgars atveda no Amerikas?
E Hmm... ja ne idejisku, tad varbūt dzīvesstila, izpratnes un emociju līmenī pavisam noteikti. Jāsaka gan, ka par ideju trūkumu līdz šim nav bijis iemesla sūdzēties.
J Un tu redzēji daudzus koncertus - Tortoise, Grandaddy, Pinback, BJM... Un Klīvlendas mākslas skolas vidi.
Bet, kad Edgars par kaut ko man aizrāda, viņš saka - "Think outside the box!". Domā ārpus rāmjiem! Mēs, dzīvojot šeit un retumis izbraucot tūrisma braucienos tepat pa Eiropu, mēdzam iesūnot un dzīvot pašapmierināti - un pazūd spēja dzīvot ārpus rāmjiem. Bet Edgars bija radošais vagars, kas uzpasēja ierakstu procesu un teica: "Tas neder, domājam mazliet plašāk, paraugāmies uz to, ko mēs darām, vairāk no malas". Un to mēs centāmies darīt.
E Un tad esi tu - kritiķis, kurš vienkārši pasaka 'nē'. Varbūt man kaut kas ir paticis, jo tajā brīdī pēc divu alu izdzeršanas tas emocionāli likās baigi labi. he he...
J Jā, es mūsu radošajā sadarbībā esmu tāds racionālāks kritiķis, bet Edgars ir emocionālais vērotājs.
Ko mācīja Klīvlendā?
E Īsumā - studēju komunikācijas - filmu, dizainu un plašu klāstu ar humanitārajiem priekšmetiem.
Šķiet, Satellites LV kopš sākta gala ir piegājuši dizainam ar cieņu?
J Jā, mēs rūpīgi piedomājam pie vizuālā. Latvijā ir vērojama dizaina krīze, un tā ilgst jau kopš deviņdesmitajiem gadiem - ja paraugāmies uz veikalu skatlogiem, uz logotipiem, albumu noformējumiem...
Kopš Latvijā ienāca krāsainie MS Word fonti?
J Jā. Tie tiek izmantoti. Ir 50 latu albuma dizaini, kas top vienā vakarā - piemēram, man ļoti patīk ansambils Linga viņu veco skaņdarbu dēļ, bet pēdējā Lingas izlase būtu pelnījusi mazliet nopietnāku pieeju dizainam.
Tas ir tas, ko mēs darām citādi - sniedzam ne tikai mūziku, videoklipus vai dizainu, bet visu kopā, un tas veido mūsu tēlu. Šo albumu noformējumā ir izmantots arī Edgara mākslas darbs. "Bezvadu" albuma dizainu darinājis Jānis Birznieks, kurš reālus vadus pēc Edgara zīmējuma ar nagliņām piesitis pie sienas, nogriezis nagliņām galviņas un nofotografējis. Un sakombinējis kopā ar grafiskām līnijām.
Video industrijā arī, jūsuprāt, ir krīze?
J Tur nav krīze, tur vienkārši trūkst cilvēku, kas klipus uztaisa.
E Es gribētu Jānim oponēt. Ir kas uztaisa, tomēr trūkst entuziastu, kas to darītu prieka pēc.
J Un kinocilvēki arī diezgan skeptiski raugās uz Latvijas popmūziku, jo popmūzikas priekšējās rindās ir iestājusies tāda pārāk liela... Tumsa. Tas ir mans vērojums. Bet, manuprāt, potenciāls ir. Un pēdējā laikā jau arī rodas labi video.
E Pēdējais "Židrūna" gabals bija labs - lai gan uzfilmēts ar parasto kameru, bet tur bija dzīvība! Un tā Jelgavas tehno meitene - Heida (Uppfade & Crown - Z.V.) - ar lielisku video dziesmai "Vaseline"!
LMK jau arī ražo klipus.
J Tās bija tā saucamās video versijas, kuras arī mūsu singliem piedāvāja filmēt, taču atteicāmies, jo negribējām iekļauties tajā mašinērijā. Mums pašiem šobrīd gatavs ir tikai viens jauns klips. Bet vairāki citi ir procesā.
Un arī koncertos ir ko redzēt, piemēram, Skaņu Mežā varēja redzēt mūsu taustiņnieku Ervingu ar vecu ērģeli (autentisku 1958. gada "Philips Philicorda" ērģeli). Un daudzus analogos sintezatorus.
Lai gan daudziem varbūt joprojām ir vecs stereotips par mums kā par britpopa grupu.
E Britpops kā fenomens ir viena no virsotnēm britu populārajā mūzikā. Kopš septiņdesmito gadu beigām britu mūzika stagnēja, un britpops arī bija tā lielākā revolūcija.
J No tā, ka mūs saista ar britpopu, kautrēties nav par ko. Arī šobrīd neesam nekur ļoti no tā aizgājuši. Mēs nebēgam no savas vēstures un nekaunamies no saviem vecajiem ierakstiem. Jaunajos albumos ik pa brīdim dodam atsauces uz mūsu daiļrades sākumposmu un cenšamies ar šiem diviem ierakstiem dot kopsavilkumu, kurā apvienojas gan britpopa elementi - dziesmās "Grāvējs" vai "S.I.R.D.S."" - skaņdarbi, kas tikpat labi varētu būt ierakstīti deviņdesmitajos gados, gan atsevišķi postroka elementi, kas aizgūti no Tortoise vai American Analog Set, kas mums bija aktuāli gadsimtu mijā, kad iznaca mūsu eksperimentālais postroka ieraksts "Kind of Glue". Mēs mēģinām šos dažādos virzienus sasaistīt vienā organismā un radīt Satellites LV vīziju, ka mēs neesam gluži tie, kas skrien tikai līdzi jaunākajām tendencēm. Mēs esam izveidojuši savu rokrakstu, pie kura pieturamies.
Cik lielā mērogā Satellites LV ir unikāli?
J Mēs esam diezgan paškritiski. Protams, muzikālajā ziņā pašmāju mūzika atrodas Eiropas un pasaules provincē, jo tomēr visi lielākie mūzikas procesi notiek Amerikā, Anglijā, pēdējā laikā arī Skandināvijā, un būtu naivi domāt, ka mēs varam izšaut un no nekurienes iznākt ar radikāli jaunu popmūzikas skaņu. Tā kā neesam jauna grupa, mēs to labi apzināmies un apzināmies arī savas ietekmes. Tajā pašā laikā apzināmies arī vienīgo pievienoto vērtību, kas piemīt mūsu mūzikai, un, proti, tā ir valoda. Viss, ko mēs radām, ir latviski, un tā ir vienīgā objektīvā pievienotā vērtība jebkurai mūzikai, kas tiek radīta latviski vai kādā no latviešu valodas dialektiem. Pat ja pati mūzika ir bezvērtīga, valoda piedod tai vērtību. Turklāt esam izgājuši cauri dažādām ietekmju fāzēm, daudz ko uzsūkuši, daudz ko izmainījuši, un gala rezultāts, pie kā esam nonākuši, nav tomēr tāds copy/paste paraugs. Katru gadu Latvijā rodas jaunās grupas, kas ir copy/paste nospiedumi.
E Nenoliedzam, ka tā bija arī mums - kad sākām muzicēt, tieši to darījām - ietekmējāmies.
J Klausījāmies Charlatans, Blur, Stone Roses un mēģinājām adaptēt. Tomēr daudzas vecās dziesmas ir izturējušas laika pārbaudi. Mums ir sajūta, ka šai Copy/paste fāzei esam izgājuši cauri jau diezgan sen un tagad atrodamies jaunā kvalitātes līmenī, atraduši savu rokrastu, unikālu skanējumu, un atļaujamies citēt paši sevi.
Kas izdeva jūsu albumu?
Izdevēji ir "Asd Records", mūsu jaunizveidotā ierakstu izdevniecība. Turpmāk arī visus Satellites LV ierakstus, kā arī mūsu blakusprojektus un draugu projektus izdosim zem šī zīmola.
E Līdz ar to, jāuzsver, ka uz albumiem nav neviena paša logo.
J Jā, tas ir tas antiglobālistu no-logo princips (atsauce uz Naomi Klein grāmatu "No Logo" (šeit vairāk - http://en.wikipedia.org/wiki/No_Logo)). Mums tas bija ļoti liels principa jautājums - "Aldaris" vai kāds cits logo, manuprāt, nerotā kompaktdisku.
E Arī kompaktdisks, līdzās mūzikai, tomēr ir mākslas darbs. Mūsu gadījumā tā nav komercprece.
Jūs cerat uz pircēju tūkstošiem?
J Pieredze rāda, ka visi mūsu iepriekšējie albumi ir izpirkti, mums pat mājās vairs nav veco ierakstu, un mēs ceram, ka to tirāžu, kas ir saražota, izpirks. Un nav jau arī tā, ka mēs savus privātos līdzekļus investētu - esam piedalījušies reklāmas projektos, kā arī lietuviešu režisors Sauļus Drunga uzņem pilnmetrāžas filmu, kur tiek izmantota Satellites LV mūzika. Drunga Lietuvas kino ir jauna zvaigzne - viņš sarakstījis scenāriju filmai "Anarchy in Žirmūnai" - "Anarhija Žirmūnos". Žirmūni ir rajons Viļņā. Sauļus Kannu kinofestivālā ieguva balvu kā labākais jaunais scenārists, saņēma prēmiju un, protams, Lietuvā guva ievērību - viņu aicināja pasniegt lekcijas kinoskolā, no kuras viņš iepriekš bija izmests. Mēs ar Sauļu iepazināmies diezgan pasen, deviņdesmito gadu beigās kādā Rīgas klubā.
Par ko ir filmas stāsts?
J Par vairākām meitenēm, par anarhiju, panku kultūras estētiku, par panku ideoloģiju un pretrunām. Mēs muzikāli ilustrējām atsevišķas epizodes, kam nebija noteikti jābūt ieturētām pankmūzikas žanrā. Sauļus pats ir Beach boys, Braiena Vilsona, kantrī mūzikas, Džonija Keša cienītājs, un tā pankmūzikas estētika nebija noteicošā. Vairāk tur notiek anarhijas simbolu apspēle, meiteņu savstarpējo attiecību ķīmija.
Vai, jūsuprāt, mūziķiem ir jājūt atbildība pret klausītājiem?
E Man atbildība ir pašam pret sevi un saviem principiem - negribas nolaisties zemāk. Ja tu zini, ka tu vari, tad kāpēc paslinkot?
J Mēs izjūtam atbildību pret mūsu klausītāju, lai cik daudzgalvains vai mazgalvains tas būtu, un arī rīkojamies saskaņā ar mūsu iekšējo pārliecību par katru cenu neizdabāt tam, kas varētu mūsu principus apdraudēt. Tur jau ir tā atbildība, ka klausītājs tev uzticas un no tevis sagaida kādas noteiktas lietas. Viņš arī, protams, ir gatavs pārsteigumiem, bet šiem pārsteigumiem nevajadzētu būt nepatīkamiem. Mēs, starp citu, esam saglabājuši mūsu deviņdesmito gadu fanu loku - satiekot šos cilvēkus šodien, esam dzirdējuši daudz atzinīgu vārdu par to, ko pašlaik darām. Izskatās, ka esam uz pareizā ceļa.
Es runāju ar Mārtiņu Graudu, mūsu videoklipa režisoru un fotogrāfu, par to, kāpēc kaut kas būtu jādara. Viņš jūtot pienākuma sajūtu pret šo kultūrvidi, kurā dzīvojam - ja tu vari, tad tu dari. Ja neizdari, tad paliek tukša vieta.
Vai tekstuālajam vēstījumam pievēršat lielu nozīmi?
J Latviešu valoda ir fonētiski ļoti viltīga valoda - tajā ir jāprot dzīvot un radīt. Īpaši tas attecas uz popmūzikas valodu. Mums ne vienmēr primārais ir saturiskais aspekts - protams, gandrīz katrā tekstā ir arī izvērsta doma, bet ļoti bieži mūsu teksti ir tīri fonētiski un asociatīvi. Piemēram, "Policija brauc" - ko šis teksts vēsta? Pēc būtības neko, tikai, ka brauc policija. Bet teksts ir vairāk būvēts fonētiski, uz ritmu, atskaņām, asociācijām ar gangsterrepu - un, manuprāt, tas arī ir popmūzikas uzdevums - apvienot teksta un mūzikas pasauli tā, lai dziesmas ideja būtu viegli nolasāma un teksts un mūzika būtu vienādos svara kausos. Mēs pārstāvam šādu virzienu - ir, protams, tādi mūziķi kā Imants Daksis vai Kaspars Dimiters, kam tekstuālais kauss ir daudz pilnāks par muzikālo kausu. Ir arī cits variants - instrumentālā mūzika, kurā teksta nav vispār.
Kādas muzikālās parādības Latvijā jūs izceltu?
J Latvijā ir šis tas labs pēdējos gados radies, vai ne, Edgar?
E Noteikti. Kaut vai tie paši Dun Dun.
J Un arī Židrūns, hc stils Latvijā tiek parasti izpildīts angļu mēlē, cenšoties imitēt Rietumu paraugus, bet viņi to dara latviski - labi teksti un izpildījums. Tīri labi ir Silards, Tesa, mūsu laikabiedri Tramplīni. Nesen dzirdēju 100 baltas dvēseles. Alise Joste arī mums patīk - draugiem.lv paklausījāmies dziesmas, un labākās bija tieši latviešu valodā - tāda Alise, protams, ne ar ko nav nedz labāka, nedz sliktāka par Lauru Mārlingu vai Džoannu Ņūsomi, bet valoda ir tā, kas viņu atšķir. Prieks arī, ka elektroniskajā mūzikā cilvēki vairs neslēpjas tikai savos datoros - viņi paceļ galvas un "nāk ārā". Citādāk šķita, ka Martinez Gonzalez ir vienīgais, kas vispār eksistē.
Pastāstiet par savu muzikālo dzīvi pirms Satellites LV!
E Bija tāda lieta kā Pilots Buda.
J Kopā ar Ansi Klinstonu, Agnesi Kanniņu un Vari Piņķi. Bijām pavisam jauni puiši un meitenes, kolorīta komanda, kas aizrāvušies ar pasaules mūziku, klausījāmies Dead Can Dance, Swans un Cocteau Twins. Mēģinājām sintezēt pasaules mūzikas elementus ar avangardu. Lasījām ezotērisko literatūru un Ričarda Baha darbus - Pilots Buda, protams, radās no Baha. Bet, nu, tas bija tāds pusaudžu gadu posms, mēs drīz izšķīrāmies un katrs gājām savu ceļu. 1996. bija Satellite, kā mūs toreiz sauca, dibināšanas gads. Tolaik grupā bija vēl citi dalībnieki - Laura Ziemele no Sirkes, Kristīne Blekte no Sarkanā Oktobra, Egīls Eglītis no Yulungas, Uldis Zariņš no Kartāgas. Vispirms Satellites bija tāds Cocteau Twins, The Verve pirmsākumu un Ride ietekmju sakausējums, bet tad nāca britpopa vilnis, uz kura ļoti strauji uzsēdāmies. Pēkšņi kļuvām populāri, mūs atklāja jaunā, ambiciozā izdevniecība "Annemarie Records", kas mēģināja darboties pēc Rietumeiropas principiem - izdot singlus un promotējot jaunās grupas. Un jaunās vēsmas ienāca - līdz ar mums nāca Fact un Yaputhma Sound System. Notika jaunā asiņu pārliešana latviešu populārajā mūzikā. Tika izdoti pirmie singli, 1997. gadā uzvarējām "Liepājas Dzintarā", kas savulaik bija diezgan prestižs mūzikas festivāls, un tad sapratām, ka popularitāte nav mūsu aicinājums. Tam sekoja eksperimentālais posms.
Toreiz lasījāt Bahu, bet ko jūs lasāt tagad?
J Es cīnos ar Mobiju Diku. Atzīšos godīgi - cīnos jau aptuveni gadu. Tas ir mans episkais darbs. Ikdienas rutīna, darbs bremzē lasītprieku, bet Mobijs Diks lēnām, lēnām tuvojas savam noslēgumam. Taču es paralēli izvēlos lasīt arī citas grāmatas - pēdējā, ko es lasīju, bija Žana Ženē "Kerels no Brestas"
E Mūsu darbs (žurnālistikā - Z.V.) ir ļoti saistīts ar lasīšanu, nepārtrauktu lasīšanu visu dienu Un, kad tu atnāc mājās un atver grāmatu, tad tu saproti, ka...
Par daudz informācijas?
E Jā, un tad tu izvēlies filmu. Pēdējos gados bija baigā kinomānija - redzēts daudz labu filmu. Es pagājušo gadu izlasīju vienu grāmatu, un to pašu angļu valodā - biju aizbraucis uz Glāzgovu, kur man ieteica viņu autoru - Džeimsu Kelmenu, kurš ir ieguvis arī Bukera prēmiju. Protams, tas ir izņēmums. Savulaik ir lasīts krietni vien vairāk.
J Es gan cenšos ik pa laikam.. Savulaik ļoti priecājos par "Dienas grāmatas" sērijas atsevišķām grāmatām. Piemēram, Henrija Millera "Vēža trops" bija ļoti laba grāmata, tāpat arī Hanters Tompsons ir viens no maniem mīļākajiem autoriem. Ļoti nepacietīgi gaidu "Ruma dienasgrāmatu" ekranizāciju - tāpat kā "Naids un bailes Lasvegasā" arī tā ir par žurnālistu. Es asociēju to ar sevi.
Katrā ziņā, literatūra iet roku rokā ar mūsu mūziku, un arī mūsu singls "Trusi, bēdz" ir radies pēc Džona Apdaika darba ar tādu pašu nosaukumu.
E Un otrs singls ir "Grāmatas".
J Jā, otrs ir vienkārši par grāmatām - par maniem un Edgara gājieniem uz Rīgas antikvariātiem. Mēs tur šad un tad uzpērkam padomju laikos izdotās grāmatas ar labiem tulkojumiem.
Vai ir kāds kopsaucējs šo grāmatu izvēlei?
J Kopsaucējs ir laba literatūra.
Ezotēriskās tieksmes palika pagātnē?
J Ezotēriskās tieksmes bija pusaudžu gadu vājība. Vismaz man. Edgaram tāda fāze nemaz nav bijusi.
E Drīzāk Jāni novēroju no istabas pretējās puses.
J Es pirku Ošo un Krišnamurti.
E Bet nemaz tā nesaki. Arī es izlasīju gan Ošo, gan "Džonatanu Livingstonu". Rēķini, ka esmu nepilnus 4 gadus jaunāks.
J Ošo ir monstrs! Un Džonatans Livingstons arī bija forši tad, kad viņš bija forši, bet, ja tagad parādās Livingstons pie popmūzikas debesīm, tas, man liekas, vairs nav forši.
Vai fantastiku - Žilu Vernu, piemēram, - lasījāt?
J Es neesmu lasījis Žilu Vernu, tikai filmas skatījies. Bet no zinātniskās fantastikas esmu lasījis "Marsiešu Hronikas", lasīju Haksliju un citus antiutopiķus. Kad studēju Kultūras Akadēmijā, mana bakalaura tēma bija par antiutopisko literatūru.
E Ervingam, mūsu taustiņu cilvēkam un fiziķim, mājās stāv milzumgara rinda ar vecajām padomju fantastikas grāmatām - varbūt viņam vajadzēja atnākt uz šo interviju, viņam būtu ko teikt.
J Bet man arī ir ko teikt. Es, piemēram, nesen sapirkos Balarda darbus. Nebiju atradis laiku, lai iepazītos ar viņa daiļradi, bet, tā kā viņš nesen aizgāja mūžībā, tad es izskraidiju visus veikalus un vienus no pēdējiem eksemplāriem arī nopirku.
Bet kontekstā ar savu muzikāklo darbību varu teikt, ka viena no manām mīļākajām pēdējā laika Holivudas filmām ir Maika Džada melnā komēdija "Idiocracy". Tā ir antiutopiska filma par pasauli, kas degradējas - civilizācija ar katru paaudzi kļūst arvien stulbāka, beigās nonākot līdz tādam absurdam, ka vairs netiek galā ar saviem atkritumiem. Viens no mūsu skaņdarbiem, kas radies šīs filmas iespaidā, ir "Atkritumu civilizācija" - par to, kā cilvēks degradējas, nespēdams atrisināt pat primitīvākās eksistences jautājumus.
E Mēs vēl varam parunāt par seriāliem!
J Vienā no melomānu centrālajiem e-saitiem - "Pitchfork Media", - viņi, intervējot mūziķus, parasti iekļauj dienas kartībā arī jautājumu par mīļāko seriālu. Jo 'seriāls' jau nav netīrs vārds - tas nav tikai "Hameleonu rotaļas".
Un kuri ir tie jūsu iecīnītākie?
J Man patīk komēdijseriāli, ļoti patika "Arrested development". Arī "Office" - Amerikas versija, jo Anglijas man likās par daudz angliska. Un vēl ļoti patika "Party down" - tam ir tie paši veidotāji, kas vienam no maniem mīļākajiem seriāliem "Freaks and Geeks".
E No pēdējiem visvairāk aizkustina "30 Rock" un "Arrested Development". Bet no vecajiem - "Seinfeld".
J Ir jau arī detektīvseriāli, bet to vietā es dodu priekšroku nopietnām filmām. Seriāls ir tāds eskeipisms no ikdienas, un es izvēlos šo eskeipismu meklēt komēdijseriālos, neiedziļinos episkajos "Lost" vai "Prision Break".
Ko Satellites LV plāno darīt nākotnē?
J Nākotnē mēs noteikti nespersim nekādu radikālu soli, jo esam atraduši savu rokrakstu. Centīsimies darboties šī rokraksta ietvaros. Mums jau ir tapušas jaunas dziesmas. Tas ir primārais.
E Eksperimenti paliks solo ierakstiem.
Politika jūs neinteresē?
J Laikam tomēr nē...
E Tā nav mūsu cīņa - tas ir labs teikums, jo ir tik daudz lietu, kuras tevi ievaino, kuras gribētu padarīt labākas, bet tad apzinies, ka nevari tam ziedot pietiekoši daudz uzmanības vai laika. Praktiskāk to būtu uzticēt kādam citam, kurš ne tikai grib, bet arī var. Tāpēc šinī kontekstā drīzāk esam radīti ar mūziku saistītu mērķu īstenošanai.
J Man vienmēr ir šķitis, ka popmūzika mani var aizvest fantāziju pasaulē. Mani maz saista sociālie dziesminieki., un kā vienu no saviem uzdevumiem esmu uzstādījis klausītāja aizvešanu kādā iedomātā pasaulē, kurā tu vari aizmirst par to, kas notiek šeit un tagad. Neesmu nekad mūzikā kritizējis esošo valsts iekārtu vai prezidentu.
"Vadu" albums ir balstīts uz fantāzijas pasaules principiem. Ir tāda bērnu grāmata "Nārnijas hronikas", kur bērni ieiet drēbju skapī un nokļūst pavisam citā pasaulē. Arī mūsu dziesmu ieraksti varētu būt kā skapja durvis, kas aizved citā, savdabīgā pasaulē.
E Jānim ir ģimenes dzīve - astoņgadīgs Dāvis un burvīga meitiņa vārdā Žanete.
J Protams, mani bērni ir ietekmējuši tekstus, un es kopā ar viņiem it kā pārdzīvoju savu bērnību otrreiz, tomēr vienmēr esmu uzskatījis, ka politiski orientēti teksti bieži nespēj izturēt laiku. Prezidents mainās, partijas mainās, un mūzika līdz ar to zaudē. Bet garīgie meklējumi un emocionālie eskeipismi ir mūžīgi.
Track by Track: "Vadu" LP
No sākuma
Ir divi iemesli kādēļ šis skaņdarbs ievada albumu: 1. Jebkura lieta, pirms tā tiek reāli īstenota, sākotnēji ir tikai iedomāta. Arī šī dziesma un abas mūsu plates sākumā radās kā ideja mūsu prātos, tā tika iedomāta un tikai pēc tam īstenota. Visa pamatā ir doma. Arī mēs paši esam, protams, savu domu rezultāts - mēs paši esam tas, ko mēs domājam.
2. Kā grupa mēs tiešām visu esam sākuši no sākuma. Pagājis tomēr ilgs laiks kopš ierakstījām pēdējo popdziesmu un 2008. gadā viss atkal jāsāk 'no sākuma'.
Grāvējs
"Mēs laikam nepiederam pie to cilvēku kategorijas, kas kategoriski noliedz mūsdienu popkultūras vērtības. Vai šāda nostāja ir antisnobiska vai tieši pretēji - dubultsnobiska, grūti, protams, teikt. Stereotipam, ka populārā mūzika nespēj klausītājam sniegt tik dziļu pārdzīvojumu, kādu spēj akadēmiskā, varētu pretargumentēt ar daudziem piemēriem no mūsu melomānu pieredzes. Protams, Henrika Gurecka "3. Simfonija" vai Maurisio Kagela konceptdarbi spēj ievest klausītāju īpašā abstraktā un ļoti spēcīgu sajūtu un emociju pasaulē, taču to pašu ar citiem izteiksmes līdzekļiem spēj arī vienkārša trīs minūšu gara popdziesma. Galu galā, vai tas ir noziegums, ja vēlos to pagriezt skaļāk?" stāsta Jānis Žilde.
Atkritumu civilizācija
Antiutopiska nākotnes vīzija, kurā cilvēce vairs netiek galā ar saviem atkritumiem un sāk bezcerīgi slīkt savos atkritumu kalnos arvien dziļāk un dziļāk. Dziesma radusies Maika Džada (Mike Judge) melnās komēdijas "Idiocracy", "Futuramas" un Neapoles atkritumu problēmas iespaidā.
S.I.R.D.S.
Skaņdarba ideja aizgūta no hiphopa mūzikas estētikas. Saturiski dziesmā nav atrodami apzināti zemteksti, tā savā būtībā pauž vienkāršu atziņu, proti - tā pa īstam cilvēka sirds sāk dauzīties (strādāt, darboties) tikai tad, kad viņa dzīvē ienāk patiesa mīlestība.
Neredzami zvēri
"Man vienmēr licies, kas šajā dziesmā ir kaut kas "kafkisks" - kopā ar ritma citātiem no "Joy Division", šie "neredzamie zvēri" iedveš zināmu piesardzību. Šī ir vienīgā jaunā muzikālā materiāla dziesma, kurā izmantota viena no 90. gadu neīstenotajām "The Satellites" dziesmu idejām (vienā no dziesmas daļām). Saturiski sasaucas ar "Karavīriņu" estētiku, proti, fantāzijas tēlu, pasaues izpēti, mēģinājumu izzināt kur un kad tieši realitāte pāriet ilūzijā un vai tas vispār notiek," stāsta Jānis.
"Interesanti, ka šis skaņdarbs sākotnēji tika veidots uz elektroniskās bāzes. Vēlāk, nākot klāt melodijai un vārdiem, pārgājām uz dzīvajām bungām," piebilst Edgars.
Brīnummaizītes
Atgādinājums, ka neesam vēl pametuši pasaku mežu ...
Karavīriņi
""Karavīriņi" sākotnēji ieskicēja mūsu jauno dziesmu saturisko virzību, koncepciju. Proti, visas jaunās dziesmas saistīja realitātes un fantāzijas pasaules pretstati. Būtībā tāds populāro bērnu filmiņu "Rotaļlietu stāsts" vai "Nārnijas hroniku" princips - aiz kādām noslēpumainām durvīm paveras pavisam cita pasaule. Īpaši raksturīga šāda "īpašā" patvēruma meklēšana ir tieši bērniem, pieaugušie, protams, uz pasauli veras daudz racionālāk, raālistiskāk, kaut būtībā jau šāda pasaku, fantāziju pasaule raksturo cilvēka intelektuālo aktivitāti pat vairāk kā realitāte," stāsta Jānis.
Pirmais
Kaut vai tikai vienā dzīves jomā, situācijā vai lomā, katrs no mums vēlas pirmais būt.
Baidos atklāt
Pats pirmais no jaunajiem skaņdarbiem, kas radies 2006. gada sākumā, kad Edgars tikko atgriezās no ASV. Dziesmas nedaudz amerikāniskais kantri skanējums itkā ieskicēja iespējamo "Satellites" nākotnes skanējumu, kurā daļēji iestrādāti Edgara Amerikas iespaidi, taču ar katru jaunu radītu dziesmu mēs pakāpeniski atteicāmies no šāda formāta.
Saturiski dziesma turpina "Nekad, nekad" un "Dienas gaismas detaļas" domu par katra cilvēka iekšējo neizmantoto potenciālu, kuru nevajadzētu baidīties atklāt.
Mazais entomologs
"Šajā dziesmā stāstu izdevies izklāstīt ļoti precīzi, proti, tik tiešām, kad es biju vēl mazs un vasaras kopā ar brāli pavadīju laukos pie vecmāmiņas, es biju aizrāvies ar kukaiņu ķeršanu, pētīšanu un kolekcionēšanu," stāsta Jānis. "Blakus kaimiņu sētā dzīvoja kāda studente, kurai jau bija sava kukaiņu kolekcija un zināma pieredze entomoloģijā, tā, lūk, pēc katras noķertās vaboles es skrēju uz kaimiņmāju un prasīju viņai padomu - "kā sauc šo kukaini, vai tas nav kāds ļoti rets eksemplārs, vai tas nav ierakstīts Sarkanajā grāmatā?" u.tml. Bieži vien pieaugušie ieejot "lielajā dzīvē" tā arī vairs nespēj atrast ko līdzvērtīgu tam, kas viņus no sirds sajūsmināja un interesēja bērnībā".
Rotaļlietu veikalā
Jau pirms desmit gadiem mums radās doma radīt īpašu, netradicionālu Ziemassvētku dziesmu. Daļēji šo ideju īstenojām 2001. gada "Kind Of Glue" platē ar "I Wish I Was A Beach Boy" un "I Hope it's gonna Snow On Christmas Eve", taču tieši tagad ar "Rotaļlietu veikalā" izdevies notvert kādu iekšēju šo svētku gaidu sajūtu.
Arī šoreiz uz notikumu dziesmas galvenais tēls lūkojas bērna acīm, viņš(a) jau sen noskatījis, vairākkārt iedams garām veikala skatlogam, kādu konkrētu rotaļlietu. Taču ilgi gaidītā dāvana izrādās nav pietiekoši izturīga un saplīst pašā svētku priekšvakarā.
"Arī šī dziesma sākotnēji tika veidota uz elektroniskiem bītiem. Neskatoties uz dziesmas sākumdaļu, kas drīzāk iederētos popmūzikas albumā, tā tomēr ir atrodama Vadu platē. Līdz ar to tā, savā ziņā, sevī apvieno kaut ko no abiem albumiem," stāsta Edgars.
Track by Track: "Bezvadu" LP
-------------------------------------------------
Trusi bēdz!
Sākotnēji skaņdarba ideja radās Džona Apdaika stāsta ar tādu pašu nosaukumu ietekmē, taču gala rezultātā "bēgšanas tēma" tika izvērsta burtiski - ar reālu, milzīgu trusi, lielu būri un bargu trušu kopēju/kāvēju prātā.
Šis nav ieraksts, mēs esam tiešraidē
Muzikāli "Šis nav ieraksts" daļēji turpina projekta "Kuba" idejas, savukārt saturiski skaņdarbā tiek uzsvērts tas, ka viss, ko mēs darām ir īsts un nesamākslots. Mēs necenšamies sekot popmūzikas dziesmu rakstīšanas formulām, atsevišķas muzikālās idejas mēs apzināti atstājam itkā nepabeigtu skiču veidā. Šī ir viena no tādām skicēm.
Dienas gaismas detaļas
"Viens no pirmajiem atkalapvienoto "Satellites" (uz to brīdi: Jānis, Edgars, Toms) jaunradītajiem skaņdarbiem, kura pirmās muzikālās aprises radās vienā no 2006. gada vasaras mēģinājumiem leģendārajā Pārdaugavas "Tornī". Dziesmas nosaukums, kas galvā virmojis jau daudzus gadus aizgūts no Mārtiņa Korsieša ("Ēnu kabinets"). Patiesībā visu 2006. gadu mēs kā grupa vēl sevi dēvējām par "Dienas gaismas detaļām", tobrīd vēl nebijām gatavi "Satellites" nosaukuma atjaunināšanai," stāsta Jānis.
"Dziesma sakausē milzumdaudz mūsu muzikālos iespaidus, sākot no hiphopa, beizot ar roku un elektronisko mūziku. Saturiski "Dienas gaismas detaļas" zināmā mērā turpina "Nekad, nekad" domu par katra cilvēkā iekšējās pasaules atklāšanu un nenoliegšanu - "Izgaismo - detaļas!"."
"Dziesmā pieminot fotoistabas, mēs atklājam klausītājam savu lielo aizraušanos ar vizuālo mākslu visās tās šķautnēs," piebilst Edgars.
Grāmatas
Dziesma par tām grāmatām, kuras cilvēki dažādu iemeslu dēļ nodod grāmatu antikvariātos. Kad Edgars pēc piecu gadu prombūtnes atgriezās no Klīvlendas, mēs regulāri kopā devāmies uz šādiem "veco grāmatu un žurnālu veikaliem" un pa lētu naudu pirkām vēl padomju Latvijas laikā izdotus apputējušus, nobružātus pasaules un arī pašmāju literatūras šedevrus.
Džeimsa Džoisa "Ullisu" gan tā arī nav izdevies "nomedīt", tādēļ, ja kādam ir kāds lieks vecā Dzintara Soduma tulkotais eksemplārs, būsim ļoti priecīgi. Varbūt kādā no grāmatu plauktiem vēl joprojām stāv un gaida arī kāds Žana Pola Sartra "Nelabums" vai Marsela Prusta "Zudušo laiku meklējot"?
"Jāpiezīmē, ka dziesmas vidusdaļā, ideja par grāmatu nosaukumu uzskaitījumu tika aizgūta no leģendārā Džeinas Birkinas 1978. gada albuma "Ex fan des sixties"," stāsta Edgars.
Policija brauc!
"Policija brauc!" daļēji tapusi "gangsterrepa", daļēji amerikāņu "jaunā viļņa" grupas "Devo" iespaidā kādā no 2007. gada karstajām vasaras dienām. Tajā sakausētas hiphopa, elektroniskās un rokmūzikas ietekmes.
Saules baterijas
"Es ticu, ka katrs cilvēks, katra ģimene, saimniecība nākotnē būs spējīga pati nodrošināt sevi ar visiem nepieciešamajiem energoresursiem, izmantojot, piemēram, videi draudzīgu saules enerģiju (jau šobrīd pasaulē veiksmīgi darbojas dazādi ekociemati)," stāsta Jānis.
"Diemžēl šobrīd 2008. gadā vēl esam pārāk tieši atkarīgi, arī politiski, no daudziem ārējiem resursu piegādātājiem - gāzes, naftas, elektroenerģijas - no visa, kas iet pa vadiem un caurulēm. Progresa teorija skaidri norāda, ka ar laiku viss, kas "nāk pa vadiem" evolucionē bezvadu risinājumos. Vadi kā tādi visticamāk kļūs par 20. gadsimta artefaktu, par vēsturi un ieņems savu vietu muzejā blakus peidžeriem, audiokasetēm, datorpelēm, ar benzīnu darbināmām automašīnām, telegrammām u.c."
Paliec, neaizej!
Muzikāli skaņdarbs radies 80. gadu elektrofanka ietekmē, savukārt saturiski tas ir meģinājums adaptēt latviešu mēlē vienu no popmūzikas klišejām, proti, tādus atslēgas vārdus un frāzes kā "Move it", "Move Your Body", "Rhythm is Gonna get You" u.tml. Šis varētu būt mūsu 2008. gada "Disko".
Upes
Par savstarpējām attiecībām, kuras rūpīgi jākopj, lai tās "neaizsalst ciet".
Cipari, skaitļi
"Ši ir vēl viens turpinājums albumos skartajai tēmai par bērna vērojumiem pieaugušo pasaulē. Uzburtās ainas galvenais varonis ir pirmo klasīšu skolnieks, kura dzīvi vecāki ir izplānojuši līdz sekundēm. Tiekot galā ar visiem pienākumiem, zēns izvēlas dzīvot savā sapņu pasaulē, kur pieaugušajiem un ikdienas problēmām nav vietas," stāsta Edgars.