Satelīti beidz, lai turpinātu (Intervija NRA)

Pagājušajā nedēļā klajā nāca grupas Satellites LV jaunākais albums Pagrīdē, kura pieteikums liek aizdomāties, ka brāļi Žildes & Co grasās likt treknu punktu savai karjerai. Tik traki nav, satelīti tikai vēlas iesoļot nākamajā līmenī. Par to un vēl daudz ko – Neatkarīgās intervijā ar grupas līderi JĀNI ŽILDI.

- Prezentācijas pasākumā teici, ka šis albums ir pēdējais jūsu popmūzikas triloģijā, tālāk dosieties muzikālos eksperimentos. Kādi būs šie tālākie eksperimenti?

- Šis jautājums ir atvērts. To jau nemaz arī tā nevar uzreiz izlemt, tam ir jānāk dabīgā veidā. Turpināsim mēģināt, sanāksim kopā, muzicēsim, un tad jau redzēsim, kurā virzienā tas aizvedīs. Mums ir ieceres attiecībā uz teātri un kino, labprāt izskatītu dažādus piedāvājumus [šajā jomā] un mestos šādos projektos, kas vairāk būtu kā instrumentāli eksperimentāla mūzika, kā [albuma] Kind Of Glue laikos. Gribētos kaut ko pamainīt, bet kādas tieši būs šīs pārmaiņas – jācer, ka tās kādā brīdī pieteiksies pašas.

- Kāpēc tad pieteikties ar paziņojumiem par pārmaiņām, ja pašiem vēl nav pat īsti skaidrs, kurā virzienā doties?

- Tāda ir iekšējā sajūta. Kāpēc? (aizdomājas) Sāksim ar to, ka ar šo sastāvu 2006. gadā, kad sākām Satellites LV otro atnākšanu, ambīcijas bija kaut kādā veidā iekļauties eksistējošajā Latvijas popmūzikas vidē, un startēt ar dziesmām, kas varētu uzrunāt arī plašāku auditoriju. Atgriezties pie grupas 90. gadu modeļa, nezaudējot rokrakstu. Pirmie mēģinājumi bija albumi Vadu un Bezvadu – mums likās, ka tur ir pietiekoši daudz lielisku popdziesmu, kuras varētu konkurēt ar tādiem skaņdarbiem kā Abrakadabra vai Ripoja akmens u.tml. Bet tā bija mūsu ilūzija. Izrādījās, nevis esam mēģinājuši doties popmūzikas virzienā, bet turpinājuši malties turpat vien pa pagrīdi. Apzinājāmies, ja tiešām gribam mēģināt konkurēt ar visādām abrakadabrām, mums ir jāsper soļi, kuriem neesam gatavi. Jādodas pavisam citā nišā, ar pavisam citu mūziku un attieksmi. Mēs to negribam.

- Bet kam jums visādi ripojakmeņu lauri, ja jūs par savu iepriekšējo albumu dabūjāt Gada balvu par labāko rokmūzikas darbu?! Ko tad vēl?!

- Jā, protams, tas bija ļoti augsts novērtējums, un tas bija patīkami, taču neesam no tām grupām, kas mēģina izlīst starmešu gaismā. Secinājām, ka tikai ar labu dziesmu vien nepietiek, nepieciešams kaut kas vairāk. Bet tas vairāk Latvijas mūzikas kontekstā ir piedalīties televīzijas šovos, dziedāt Eirovīzijā, vadīt dažādus raidījumus, braukt kaut kādās tur 1000 jūdžuekspedīcijās un visādi eksponēties, lai par tevi uzzina klausītājs. Pēc tam tavas dziesmas jau būs kā pievienotā vērtība. Klausītājs Latvijā tomēr vairāk koncentrējas uz konkrētu personību nevis dziesmu. Tam neesam gatavi.

- Bet vai jums to vajag?!

- Mēs gribam, lai mūsu dziesmas sasniedz iespējami vairāk klausītāju, lai mūsu dziesmas skan. Jā, nekad netaisīsim lētu programmu, bet mums ir sajūta, ka esam šauras nišas grupa, savā klausītāju lokā zināma, bet, ja mēs gribētu kaut ko vairāk, nāktos spert manis jau iepriekš pieminētos, nevēlamos soļus. Katra grupa jau vēlas, lai tā izskanētu plašāk - piemērs ir kaut vai Arcade Fire, kurai tas ir izdevies, bet mums laikam jāsamierinās ar to vietu, kur esam. Beidzot esam uzlikuši savas sejas uz albuma vāka, bet tas arī vienīgais simboliskais žests, ar kuru vēlamies parādīt, kas stāv aiz šīm dziesmām – negribam šīs sejas padarīt pārlieku atpazīstamas, izvazāt pa šoviem un dzelteno presi. Ir tā, ka šodienas jaunajam klausītājam ir tevi jāpazīst: ja viņš tavu seju neredz TV ekrānā, viņš arī nezina, kas izpilda konkrēto dziesmu.

- Ja jūs dosieties eksperimentālās mūzikas virzienā, tad taču jūs zinās vēl mazāk cilvēku!

- Jā, mēs to skaidri apzināmies, taču, kā jau minēju, neesam gatavi spert šos neērtos soļus, lai mūs par katru cenu pazītu. Darīsim to, kas iekšēji mums pašiem liksies svarīgs, un muzicēsim neizdabājot. Ar iepriekšējiem ierakstiem mēs tomēr mazliet piedomājām pie tā, kas varētu klausītājiem patikt. Tagad pārstāsim domāt šādās kategorijās.

- Pirmajā dziesmā tiek vēstīts „man pietiek/ir jāapstājas, lai nebūtu par vēlu” utt., bet pēdējais gabals noslēdzas ar „es došos tālu”. Vai tas ir vēstījums par jums pašiem?

- Ja mūziķis pārāk daudz sāk skaidrot savu mūziku, tad kaut kas ar to nav kārtībā... Sākotnēji mēs vēlējāmies dziesmu Pagrīdē likt kā pēdējo, un tad varbūt arī būtu skaidrs, ka mēs dodamies pagrīdē, mums pietiek un viss, punkts, bet albuma iekšējā dinamika tomēr lika to likt kā pirmo. Savukārt Es došos tālāk ir uz optimistiskas nots, kas nozīmē, ka mēs neizjūkam kā grupa, bet turpināsim kaut ko darīt.

- Kad iepriekšējoreiz runājām ar tevi par satelītu albumiem, minēju, ka diezgan grūti iebraukt grupastēmās, bet šoreiz dziesmu teksti ir it kā vienkāršoti. Apzināti?

- Jā, tas bija apzināts mēģinājums padarīt ideju skaidrāku, jo Vadu un Bezvadu albumos, protams, bija rotaļāšanās ar tekstu, bet bija arī būtisks vēstījums, taču tas nebija tik viegli nolasāms. Šoreiz šis vēstījums ir ne mazāk būtisks, taču saprotamāks. Mūsu ambīcijās ietilpst vasarā izdot arī vinila plati, un tai klāt būs pievienoti arī teksti. Kompaktdiskam šoreiz ir vairāk tikai prezentācijas funkcijas, tāpēc tekstu vāciņā nav.

- Savulaik teici, ka satelīti darbojas kā trīsgalvains pūķis, kuru kopā satur viens – grupas – ķermenis. Ar Pagrīdē iznākšanu izskatās, ka ir parādījusies ceturtā galva.

- Šis vairāk ir kā Vadu un Piena turpinājums: klasisks satelītu roka albums, kaut ko nedaudz integrējot arī no iepriekšējiem ierakstiem. Nē, nav mums izaugusi jauna galva, šī ir viena no trim jau esošajām. Palikusi gudrāka, esam mācījušies no iepriekšējos ierakstos pieļautajām kļūdām. Mums pašiem šķiet, ka tas labi turas kopā un konceptuāli ir izdevies. Arī muzikāli esam uzplaukuši – tas attiecas gan uz Ervingu [Znotiņu], kurš uz taustiņiem rāda brīnumus, gan Mareku [Ameriku], kas nāca klajā ar pats savām bungu partijām, ierakstā vienmēr sēdēja klāt un rūpīgi, sitienu pa sitienam, visu pats izdomāja. Arī Edgars, kurš ar savu Augusts IV projektu ir ieguvis lielāku pārliecību par sevi (albumā viņš spēlē sintezatoru, vairs ne ģitāru – S.V.), arī es pats, arī basģitārists Toms [Ostrovskis] – visiem ir lielāka pārliecība.

- Kaut kā jocīgi sanāk: pats stāsti, ka esat atraduši savu stilu, esat sākuši justies pārliecinātāki par sevi, taču tajā pat laikā – viss, šim satelītu posmam krusts pāri...

- (Nopūšas). Droši vien tas nebūs pavisam cits ceļš, kuru tagad iesim, taču noņemsim kāju no gāzes pedāļa, jo šādā tempā, kādā mēs devāmies šajā popmūzikas Olimpā, mēs nevaram uzbraukt. Taču nākamgad esam plānojuši pārizdot savu 1997. gadā ierakstīto un pēc gada izdoto debijas plati Piens, tātad atkal pieskarsimies popmūzikas lauciņam. Būs jubilejas izdevums ar kādiem pieciem vai sešiem to sesiju nerealizētām dziesmām. Varbūt izdosim vinilā, varbūt kādu dziesmu pārrakstīsim. Taču jaunrade gan būs eksperimentālākā gultnē.

- Šīs nedēļas nogalē piedalāties prestižā festivālā - Rabarock. Labi, ne uz galvenās skatuves, bet nav daudz Latvijas grupu, kas tur tikušas, šogad tur spēlē vēl tikai Skyforger!

- Tas būs viens no retajiem mūsu izbraucieniem. Neko būtiski nemainīsim, arī dziesmas neangliskosim. Kādi esam, tādi uzstāsimies. Nav jau tas tāls izbrauciens, bet tomēr – būs interesanti. Kā uz turieni tikām? Tā vienkārši sakrita, es pat neesmu iedziļinājies, kā mums tas sanāca. Bet tas taču nav nekas īpašs – mūsu mūziķi brauc uz Afganistānu, uz Ķīnu, mēs jau tikai tepat, uz Igauniju... Ja godīgi, neesam pat vēl īsti izdomājuši, kā uz turieni brauksim, ko spēlēsim – pašlaik visas domas ir tikai ap iznākušo albumu.