Pasaules apceļotājas un rakstnieces Evas Kačadurjanas (T. Svintone) un Frenklina (ļoti labs šajā lomā ir savdabīgais Džons C. Reilijs) savienībā piedzimst puika, kuru nosauc par Kevinu. Šajā mirklī Evas dzīve izmanās pilnīgi un galīgi, gandrīz fiziski jūtams viņas upuris par labu ģimenes dzīvei. Tādai vispārpieņemtai un visiem saprotamai, taču ir viena problēma - liekas, ka bērns savu māti ienīst jau kopš dzimšanas. Un šī nepatika ir abpusēja. Lai arī kā Eva censtos būt normāla māte, lai arī kā censtos bezkaislīgi mīlēt savu dēlu, viņai tas neizdodās, jo bērns aug par pilnīgu sociopātu. Tāda visaptveroša un nomācoša ļaunuma atmosfēra, kas liek aizdomāties pat līdz Larsa fon Trīra "Antikristam". Gadiem ejot Kevins nemainās, viņa dīvainības tikai progresē, viņš ir pārņemts ar sevi, viņš manipulē ar tēva aklo mīlestību pret dēlu un ir svēti pārliecināts par savu pārākumu un neaizskaramību.
Filma liek aizdomāties par vairākiem neērtiem jautājumiem, un skar tēmas, kuras lielākā sabiedrības daļa uzskata pat par sava veida tabu un jebkura šo jautājumu un tēmu apspriešana draud izraisīt sašutuma vētru. Vai mātei ir jāmīl savs bērns? Vai sievietei jāupurējās vainas apziņā par to, ka nespēj mīlēt savu bērnu? Cik lielā mērā vecākiem jājūtās atbildīgiem un/vai vainīgiem par savu bērnu rīcību un tās sekām?
Savdabīgs un šokējšs darbs. Jāredz!

Vispirms, 2003. bija Laionelas Šriveras grāmata, tad BBC FILM 2005. nopirka tiesības šo darbu ekranizēt un 2008 bija radiouzvedums. Nezinu kā tas viss izklausās un izskatās uz papīra, bet režisores Lynne Ramsay ekranizācija ir ļoti iedarbīga, gan kā stāsta izklāsts, gan vizuālajos risinājumos. To pirmo teikumu es nozvejoju vikipēdijā, jo nevarēju izdomāt kā sākt aprakstu. Neizlikšos gudrāks kā esmu: šī filma ir mana pirmā tikšanās gan ar šo stāstu, gan režisori, gan īpanējo aktrisi Tildu Svintoni galvenajā un centrālajā lomā. Un šis pirmais randiņš izvērsies par ļoti iespaidīgu kinopiedzīvojumu, es pat teiktu, ka filma ir viena no labākajām, kādu gadījies skatīt ilgākā laika posmā.
To, ka kaut kas nav labi, saprotam jau pēc pirmajām minūtēm. To, kas tieši ir noticis, saprotam brītiņu vēlāk, ja vien sekojam līdzi katram kadram, katrai detaļai un niansei. Lai arī filmas kulminācija atklājās jau darba pirmajā pusē, tas nebūt nemazina spriedzi visas filmas garumā. Tieši nelineārais stāsta izklāsts ir tas, kas notur nemainīgu interesai līdz pat beigu titriem.