Senos laikos bija tāda Ludmila Pavličenko, kura Otrā pasaules kara laikā Sarkanajā armijā bija snaipere un savos 25os nošava 309 vācu zaldātiņus. Karš ir karš, ko tur padarīsi. Bet filma ir propogandisks sūds, ko rādīt 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa.
Pēc nosaukuma spriežot filmai būtu jābūt lielai batālijai par Sevostopoli, bet tā vairāk koncentrējās uz minētās jaunkundzes bio. Un jāsaka, ka jau kopš tīņa gadiem šī īsti riktīga nav bijusi. Reāls sociopāts ar maniakālo depresiju un tieksmi nogalināt. Ir viena feina ainiņa, kurā šī nevis uzreiz vācietim ielaiž lodi galvā, pet pašaujās pa celīšiem, rociņām un tad pati priecājās, kā tas džeks tur mocās.
Vēl Pavličenko jaunkundzei bija pāris ievainojumi un kontūzija un pēcāk, pēc visa spriežot, arī problēmas ar galvu.
Bet tas netraucēja PSRS propogandas mašīnai šo sovjietu delegācijas satāvā aizsūtīt uz ASV lai parādītu kādi varoņi ir Sarkanās armijas bābieši. Un tur šī pat pamanījās sadraudzēties ar prezidenta Rūzvelta sievu, kura vienīgā laikam saskatīja plintniecē sievieti. Nē nu nesmuka jau nebija, vismaz filmā viņai ir Jūlijas Peresildas vaibsti, pat boršču abas Baltajā namā uzvārija un kleitas piemērīja, bet no sovjietu zaldāta sieviete nesanāca tik un tā.
Bija jau tur kaut kādi mīlas sakari un Ludmila kaut kādos džekos samīlējās, bet šaušana pirmajā vietā Reālajā dzīvē ši jau aprecējās 16 gadu vecumā un uztjūnēja sīko, bet filmā par to ne vārda. Nav labi būt PSRS varonim un 16&Pregnant reizē
Un labi vien ir, ka šī dzīvoja un šāva kara laikā, jo miera apstākļos gan jau šī tāpat būtu slepkavojusi un šavusi un būtu pasaules vēsturē par vienu galvā slimu maniaku vairāk...