Artūrs Rožinskis (30)

Dzīvē ir vēl daudzas lietas,
Kas tavam mūžam līdzi sietas.
Kuras svarīgas un ļoti dižas,
Un par tām ikkatrs zinās.
Katrs zin sev kādu draugu,
Ar kuru nodzīvot katru gadu.

Katrs zin, kā mīl viņš kādu,
Un grib tam dāvāt dzeju šādu.
Bet vai katrs zin sādu sajūtu,
Kad gribi ,lai kāds blakus būtu?
Kad gribi, lai viņa rokas tevi skar,
Un tad saka mīļus vārdus man...

Kāpēc vajag uzzināt kā man iet,
Ja zini, ka man patīk tikai skriet?
Kāpēc raksti kad garlaicīgs ir brīdis?
Labāk vispār būtu nerakstījis...
Kāpēc atceries par mani, kad tev ir slikti?
Bet kad es uzrakstu- tad visi ir pikti.

Un atkal 14 sekundes simtdaļas ātrāks esmu 60m
Uz skatu ka nekas uz pasaules nav svarīgāks par to, ka šodien esi labāks kā biji vakar un aizvakar! Progress ir visas cilvēces atslēga.

Vai katrs cilvēka dēļ, kas nāk un iet,
Vērts gaužas asaras liet?
Vai katra cilvēka uzdevums bija,
Palīdzēt, kad asaras lija?
Vai tas ir liktenis, kas saved mūs?
Un vai tāpēc dzīve grūs?

Ir katram cilvēks kāds smaids,
Un katram tas ir īsti skaists.
Bet tavu smaidu redzēt gribu,
Katru nakti, katru dienu.
Tas liek man justies ļoti labi,
Kad uzsmaidam viens otram abi.

Kamēr tu lasi šo bezjēdzīgo dzeju,
Tikmēr atkal es uz teniņu eju.
Tādi nu mēs esam traki un brīvi,
Un progresējot jūtamies dzīvi.
Kamēr tu gribi atpūsties un gulēt,
Mēs ejam svaru stieni cilāt.

Ne katru nakti redzam sapņus.
Ne patiesus ne saldus.
Bet dienā sapņot man ir ļauts.
Un par to man nav kauns.
Taču dienā sapņot ne katrs māk.
Jo visu stresā sasteigt sāk.

Vēl viens solis un tuvāk jau būšu.
Un varbūt jaunus panākumus gūšu.
Vēl viens solis un ātrāk skriešu.
Ja zaudēšu, tad vienalga smiešu.
Vēl viens solis un atdodu spēku.
Ja tikai visu mūžu to spētu.

Divi vīri kokus cirta,
Ar deviņiem cirvīšiem.
Astoņi, kad truli bija,
Diviem darba nepietika.
Četri zirgi pajūgā,
Ar septiņām ragavām.
Trīs hektāri jau nocirsti,
Un septiņi palikuši.
Ne katrs sapratīs šīs tautas dziesmas slēpto motīvu