Artūrs Rožinskis (30)

Ko dari tu, lai sargātu zemi?
Vai sākumā sāc tu ar sevi?
Vai spēj atteikties no lietām,
Kuras lieto dienas no dienām.?
Pie kā vainīgi krūmi un koki?!
Kāpēc zemi tu tik ļoti moki?

Kad manās domās dzīvo viņa.
Un tikai viņa man tik mīļa.
Eju es uz klusu vietu,
Dziedāt vienu dziesmu.
Ozola stumbrā gravēju vārdu.
Un ar sirsniņu to izrotāju.

Es esmu slikts draugs, jo nespēju atšķirt,
Draugu no paziņas un veltīt tam laiku.
Es dzīvoju savā pasaulē un ceru būt labs,
Bet neredzu kā tuvojas "goda" kaps.
Pat tuvākie cilvēki redz, cik netaisns esmu,
Un ko patiesībā ar saviem vārdiem nesu.

Upurēšanās.
Tā nav dzīvības atdošana šajā brīdī.
Bet gan izvēle, kad atdod savu dzīvi.
Tas ir katrs brīdis, kad treniņā svīsti,
Nevis pa kārtējo ballīti apdzēries klīsti.
Sevis nedalīšana.

Ir lietas, kuras dzīvē nesaprotam mēs. Bet vai izskaidrot tās vēl kāds spēs?! Tu redzi cilvēku un vēlies viņu iegūt. Jo tava sirds pret viņu kaut ko jūt. Tu gribi, viņu redzēt, dzirdēt, samīļot Jo tava sirds tik pret viņu to prot. Kas ir šī lieta netaustāmā...

Kā lai saprotu es tavu brīvo sirdi?
Kā lai skatos uz tevi, ja tā mirdzi?
Tik spoži un ar savu cieņu.
Ar savu spīdēšanas mērķi vienu..
Kā es varu stāvēt šovakar tev blakus?
Kā varu teikt tev vārdus mīlošus un jaukus?

Ja tik viena diena manā kontā.
Pārbijos es vienā vietā!
Redzot to, kā citus rok...
Paņemdami lapsu ciet.
Es zinu, ka ir vēl laime.
Tur aiz košu krāsu vārtiem.

Ik mirklis šo dzīvi spēlē,
Kad liktenis tev iekož mēlē.
Un spēle kļūst pavisam slikta,
Un tava sirds uz visiem nikna.
Ik mirklis šo dzīvi spēlē,
Vienalga vai tu nākotni zīlē.

Vai es zinu, ko vēlos no sevis izspiest?
Vai zinu, ko vēlaties par mani spriest?
Vai jūtu, kā dzīve grib mani dubļos spiest?
Vai zinu, cik vēl pienākas man ciest?
Atbildes var sniegt tikai dievs vai mūžs?
Nē!- Es atbildēšu ,kamēr asinis žūs..

Dienās, kad ārā valda aukstums.
Tad Asaro mūsu acis.
Un kad viss tiek atdots tikai Jums.
Vienas paliek mūsu acis.
Vakaros, kad saule grasās rietēt,
Taj pievērstas mūsu acis.