Diena rit viena pēc otras un mēs bieži piemirstam par sīkām, bet svarīgām lietām, apsveikt kādu vārda dienā, pajautāt kā ar veselību, jeb vienkārši piezvanīt, lai dzirdētu sen nedzirdētu balsi.

Tā nu tas notiek, mēs katrs esam aizņemti ar sevi un savām problēmām un aizmirstam par tiem, kas mums ir blakus, par labākiem draugiem vai vienkārši labiem paziņām, kam noteikti mūsu dzīvē ir sava loma. Es neesmu izņēmums, dzīves ritms kā visiem, darbs, mājas, ģimene, dārzs, veikals, rēķini un tā līdz bezgalībai.

Man tie īstie draugi ir ar laiku jau pārbaudīti un to nav daudz, toties tie ir īsti un noturīgi.Redzamies mēs reti, bet vienmēr zinām, kas notiek, ja vajadzīga palīdzība, nekad netiek uzdoti jautājumi, vienkārši palīdzam viena otrai. Bet vēl ir ļoti daudz cilvēku, kurus es nevaru nosaukt par draugiem, vienkārši paziņas, kas vienā vai otrā dzīves situācijā ir bijuši man blakus un te nu jāsaka, ka par to atceros tikai tad kad pēkšņi, kas noticis. Es noteikti neesmu vienaldzīgs cilvēks, bet savādāk to nenosauksi. Tā gribētos pagriezt to pulksteni atpakaļ un pateikt ko nozīmīgu, bet ir jau par vēlu.

Ar to gribu tiekt, neaizmirstiet savus draugus, tuvos cilvēkus, kuras varbūt nesatiekat ikdienā, piezvaniet viņiem, varbūt tieši šobrīd tas viņiem ir ļoti nepieciešams. Varbūt vienkārši tas būs jauks dienas sākums sadzirdot klausulē- cik sen nedzirdēta, cik jauki, kad piezvanīji.

Mēs zinām,kas bija pagātnē,mēs zinām,kas ir tagatnē,bet nevaram paredzēt,kas būs nākotnē...