Židrūns
| Mājaslapa | http://www.zidruns.wordpress.com |
|---|---|
| Fani | 819 |
| Žanri | Art Rock / Indie / Hardcore Punk |
Ieteikt
Biogrāfija
Židrūna dzeltenā pasaka. Lai interesentam būtu skaidra skaidrība par blici „Židrūns”, veicama kripatiņa skaidrojošā darba.
Tas aizsākās piektdienā, 2003. gada 3. oktobrī. Kādā Vecrīgas tējnīcā, kas atradās uz otrās šķērsielas pa labu roku, kad iet no Doma laukuma uz Pils laukumu, baušķenieks Arvīds saveda pie mēriņa pulkākus puišus. Vieni puiši bija savstarpēji mazpazīstami, citi – savstarpēji nepazīstami. Cilājot kausus, runājot vārdus un alkstot muzikālas nākamības, katrs stādījās priekšā kā maz pieredzējis mūziķis, kuram nav pretī turpināt dzīves ritmu mūzikā kopā ar mazpazīstamajiem un nepazīstamajiem jaunā kolektīvā, bet bez Arvīda. Sarunām jūsmīgi raisoties, iezīmējās kopīgs skats nākotnē. „Lūk, mēs uz viena rokmūzikas viļņa traucamies no kluba uz klubu”, izsaucās viens, „...no vasaras festivāla uz vasaras festivālu”, piebalsoja otrs, trešs tīksmīgi novilka: „no vienas mazās pie otras, eh”, un tējnīca uzsprāga vīrišķi gardu smieklu korī!
Tanī pašā laikā astoņpadsmit gadu vecais Židrūns Girdausks sēdēja savā istabā Bauskas rajona Rundāles pagasta Pilsrundāles ciema daudzdzīvokļu mājā un kaismīgi rakstīja uz lapas dzejas, rindiņu pēc rindiņas. Puisis sakņupis uz izdiluša paklāja burtu pa burtam uz papīra vilka personiskas pārdomas par to, ko redzējis, ko jutis un piedzīvojis. Un piedzīvots bija ne mazums. Pirmos četrpadsmit dzīves gadus viņa ģimene bija dzīvojusi tīri leitiskā vidē – Lietuvas ziemeļrietumu pilsētā Mažeiķos. 1999. gada oktobrī naftas pārstrādes rūpnīca „Mažeiķu nafta”, kur strādāja abi Židrūna vecāki, privatizācijas kārtā tika nopārdota amerikāņu energokoncernam „Williams International”. Jeņķi neizprotamu iemeslu dēļ uzreiz novembrī atlaida no darba Židrūna mammu Vaidi. Šis notikums ģimenē izraisīja šķelšanos, un Vaide ar pusaugu Židrūnu pārcēlās pie attāliem radiem Pilsrundālē, otrpus Latvijas-Lietuvas robežai. Gadiem ejot, Židrūns ielauzījās runāt latviski un ar interesi vēroja pilsrundāliešu un vispārīgi latviešu sabiedriskās norises no sava mažeiķiskā skatu punkta.
Sestdienā, 2004. gada 14. augustā Rundāles pagasts izrīkoja zaļumballi Rundāles pils autostāvvietā. Vienam no puišiem, kuri satikās Vecrīgas tējnīcā, kā reiz tamā dienā bija dzimšanas dienas svinības zaļumos kādā Pilsrundāles sētā. Sumināt gaviļnieku bija ielūgti gandrīz visi jaunās blices brašuļi. Puiši spēlēja ģitāru, dziedāja, un, kā piedien, dzēra sīvo. Kuram tā doma radās, neviens neatmin, taču viens lika priekšā, ka varētu uzspēlēt pagasta zaļumballē. Ar mieru bija ikkatrs. Steigšus puiši devās uz vajadzīgo vietu cerībā norunāt ar pagasta kultūras darba speciālisti un blici „Klaidoņi”, kas to zaļumballi spēlēja, īsu uzstāšanos. „Klaidoņi” bija lāga muzikanti un atļāva pīppauzē atskaņot divas puišu blices līdz tam brīdim izdomātās dziesmas – „Uzlūdz dāmas” un „Dziesma par veceni”. Neslēpsim, ka līdz ar „Klaidoņiem” autostāvvietas deju placi uz pīppauzi pameta turpat visi dejotgribētāji. Tomēr kāds pulciņš uzkavējās un lielākā vai mazākā dzērumā noklausījās puišu priekšnesumu.
Kur gadījies, kur ne, to vidū bija arī Židrūns Girdausks – Pilsrundāles dzejdaris. Viņš jau sen bija meklējis aizrautīgus muzikantus, kas ieskaņotu mūzikā viņa paslepus rakstītās vārsmas. Židrūns sagaidīja otrās dziesmas beigas un ne mirkli nekavējies izteica piedāvājumu: „Jūsu muzons ir ko vērts, bet vārdi - pēdējais sūds. Ļautiet man rakstīt vārdus jūsu muzonam, un viss būs gerai”. Puiši piekrita un vakaram ejot nodēvēja sevi par blici „Židrūns”, par godu jaunajai paziņai.
Židrūns G. tad sāka nodot bilcei savas dzejas, kuru atainojums mūzikā kopš tā laika līdz pat šai dienai ir pašas blices ziņā, bet kopš tā laika arī nav apmeklējis nevienu „Židrūna” koncertu. No plašākas sabiedrības savu saistību ar blici viņš slēpj, jo uzskata, ka viņa rakstītais, tiklīdz uzrakstīts, pieder citiem. Līdzīgi laikam domā arī Imants Ziedonis.
Laikam ejot, „Židrūns” ir nospēlējis koncertus, izdomājis un ierakstījis dziesmas, pārdzimis jaunos veidolos un skaņās, noteicis savu žanru – truls roks, pasludinājis par savu idejisko izcelsmes vietu Mažeiķus Lietuvā, bet par pieraksta vietu – Pilsrundāli. 2007. gadā blicei piedzima sāpju bērniņš „Židrūnam sāp”, un 2010. gada martā tas sagaidīja brālīti - "Židrūnu Dzeltenbaltdzelteno".
Tāda, lūk, „Židrūna” dzeltenā pasaka. Visas citas pasakas par „Židrūnu” vai Židrūnu neatkarīgi no tā, vai tās sauc par patiesībām vai puspatiesībām, ir polittehnologu safabricēti salti meli.
Tas aizsākās piektdienā, 2003. gada 3. oktobrī. Kādā Vecrīgas tējnīcā, kas atradās uz otrās šķērsielas pa labu roku, kad iet no Doma laukuma uz Pils laukumu, baušķenieks Arvīds saveda pie mēriņa pulkākus puišus. Vieni puiši bija savstarpēji mazpazīstami, citi – savstarpēji nepazīstami. Cilājot kausus, runājot vārdus un alkstot muzikālas nākamības, katrs stādījās priekšā kā maz pieredzējis mūziķis, kuram nav pretī turpināt dzīves ritmu mūzikā kopā ar mazpazīstamajiem un nepazīstamajiem jaunā kolektīvā, bet bez Arvīda. Sarunām jūsmīgi raisoties, iezīmējās kopīgs skats nākotnē. „Lūk, mēs uz viena rokmūzikas viļņa traucamies no kluba uz klubu”, izsaucās viens, „...no vasaras festivāla uz vasaras festivālu”, piebalsoja otrs, trešs tīksmīgi novilka: „no vienas mazās pie otras, eh”, un tējnīca uzsprāga vīrišķi gardu smieklu korī!
Tanī pašā laikā astoņpadsmit gadu vecais Židrūns Girdausks sēdēja savā istabā Bauskas rajona Rundāles pagasta Pilsrundāles ciema daudzdzīvokļu mājā un kaismīgi rakstīja uz lapas dzejas, rindiņu pēc rindiņas. Puisis sakņupis uz izdiluša paklāja burtu pa burtam uz papīra vilka personiskas pārdomas par to, ko redzējis, ko jutis un piedzīvojis. Un piedzīvots bija ne mazums. Pirmos četrpadsmit dzīves gadus viņa ģimene bija dzīvojusi tīri leitiskā vidē – Lietuvas ziemeļrietumu pilsētā Mažeiķos. 1999. gada oktobrī naftas pārstrādes rūpnīca „Mažeiķu nafta”, kur strādāja abi Židrūna vecāki, privatizācijas kārtā tika nopārdota amerikāņu energokoncernam „Williams International”. Jeņķi neizprotamu iemeslu dēļ uzreiz novembrī atlaida no darba Židrūna mammu Vaidi. Šis notikums ģimenē izraisīja šķelšanos, un Vaide ar pusaugu Židrūnu pārcēlās pie attāliem radiem Pilsrundālē, otrpus Latvijas-Lietuvas robežai. Gadiem ejot, Židrūns ielauzījās runāt latviski un ar interesi vēroja pilsrundāliešu un vispārīgi latviešu sabiedriskās norises no sava mažeiķiskā skatu punkta.
Sestdienā, 2004. gada 14. augustā Rundāles pagasts izrīkoja zaļumballi Rundāles pils autostāvvietā. Vienam no puišiem, kuri satikās Vecrīgas tējnīcā, kā reiz tamā dienā bija dzimšanas dienas svinības zaļumos kādā Pilsrundāles sētā. Sumināt gaviļnieku bija ielūgti gandrīz visi jaunās blices brašuļi. Puiši spēlēja ģitāru, dziedāja, un, kā piedien, dzēra sīvo. Kuram tā doma radās, neviens neatmin, taču viens lika priekšā, ka varētu uzspēlēt pagasta zaļumballē. Ar mieru bija ikkatrs. Steigšus puiši devās uz vajadzīgo vietu cerībā norunāt ar pagasta kultūras darba speciālisti un blici „Klaidoņi”, kas to zaļumballi spēlēja, īsu uzstāšanos. „Klaidoņi” bija lāga muzikanti un atļāva pīppauzē atskaņot divas puišu blices līdz tam brīdim izdomātās dziesmas – „Uzlūdz dāmas” un „Dziesma par veceni”. Neslēpsim, ka līdz ar „Klaidoņiem” autostāvvietas deju placi uz pīppauzi pameta turpat visi dejotgribētāji. Tomēr kāds pulciņš uzkavējās un lielākā vai mazākā dzērumā noklausījās puišu priekšnesumu.
Kur gadījies, kur ne, to vidū bija arī Židrūns Girdausks – Pilsrundāles dzejdaris. Viņš jau sen bija meklējis aizrautīgus muzikantus, kas ieskaņotu mūzikā viņa paslepus rakstītās vārsmas. Židrūns sagaidīja otrās dziesmas beigas un ne mirkli nekavējies izteica piedāvājumu: „Jūsu muzons ir ko vērts, bet vārdi - pēdējais sūds. Ļautiet man rakstīt vārdus jūsu muzonam, un viss būs gerai”. Puiši piekrita un vakaram ejot nodēvēja sevi par blici „Židrūns”, par godu jaunajai paziņai.
Židrūns G. tad sāka nodot bilcei savas dzejas, kuru atainojums mūzikā kopš tā laika līdz pat šai dienai ir pašas blices ziņā, bet kopš tā laika arī nav apmeklējis nevienu „Židrūna” koncertu. No plašākas sabiedrības savu saistību ar blici viņš slēpj, jo uzskata, ka viņa rakstītais, tiklīdz uzrakstīts, pieder citiem. Līdzīgi laikam domā arī Imants Ziedonis.
Laikam ejot, „Židrūns” ir nospēlējis koncertus, izdomājis un ierakstījis dziesmas, pārdzimis jaunos veidolos un skaņās, noteicis savu žanru – truls roks, pasludinājis par savu idejisko izcelsmes vietu Mažeiķus Lietuvā, bet par pieraksta vietu – Pilsrundāli. 2007. gadā blicei piedzima sāpju bērniņš „Židrūnam sāp”, un 2010. gada martā tas sagaidīja brālīti - "Židrūnu Dzeltenbaltdzelteno".
Tāda, lūk, „Židrūna” dzeltenā pasaka. Visas citas pasakas par „Židrūnu” vai Židrūnu neatkarīgi no tā, vai tās sauc par patiesībām vai puspatiesībām, ir polittehnologu safabricēti salti meli.
