KamÄr viÅi nolaiduÅ”i degunus, dvÄseles sargÄjot, ievÄ«stÄ«juÅ”ies aiz biezu jaku vaļÅiem, tikmÄr trausls drosminieks, ļaujoties rudens salnÄm un brÄzmÄm, ir atmodinÄjis sevÄ« Visuma plaukstoÅ”o varavÄ«ksni. PÄc lietus vienmÄr ir varavÄ«ksne. š
| ← iepriekÅ”ÄjÄ | 81. no 300 | nÄkamÄ → |
