Biogrāfija
Trio SILK izveidots 2008. gada pavasarī ar mērķtiecīgu domu spēlēt kopā, tātad šī saspēle nav nejauša un domubiedrība ir cieša. Trio nosaukums, kas sākotnēji izveidots no vārdu un uzvārdu pirmajiem burtiem, tulkojumā no angļu valodas nozīmē ‘zīds’, kas arī pēc ansambļa sastāva nelielām izmaiņām saglabā tēla būtību.
Sondra Lejmalniece (1983) absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā Ilzes Urbānes flautas spēles klasi (maģistra grāds mūzikā). Līdztekus studijām Latvijā mācījusies Luksemburgas konservatorijā pie izcilā flautista Karlo Jansa. Kā flautu grupas praktikante spēlējusi Luksemburgas filharmonijas orķestrī. Patlaban spēlē Latvijas Nacionālās operas orķestrī. Sondra koncertējusi dažādos kameransambļos gan Latvijā, gan Luksemburgā. Kā soliste uzstājusies ar Luksemburgas filharmonijas orķestri.
Ieva Šablovska (1983) arfu spēlē kopš 2003. gada. Ieguvusi bakalaura grādu Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā divās specialitātēs – kokles spēle Māras Vanagas klasē un arfas spēle Dzidras Bražes klasē. 2010. gadā ieguvusi maģistra grādu mūzikā JVLMA studiju programmā “Kameransamblis” Alda Liepiņa kameransambļa klasē. Muzicējusi Sinfonietta Rīga, Rīgas Festivāla orķestrī, Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī u. c. Latvijas kolektīvos, kā arī kameransambļos. 2008. gada aprīlī kopā ar obojistu Normundu Šnē, diriģentu Mareku Mosu un kamerorķestri Sinfonietta Rīga atskaņojusi solo Vitolda Ļutoslavska Dubultkoncertā obojai un arfai ar kamerorķestri.
Darija Kozlitina (1984) spēlē altu kopš 16 gadu vecuma. 2008. gadā ieguvusi maģistra grādu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā alta spēlē Ināras Brīnumas klasē. Paralēli studēja kā Erasmus studente Milānas Mūzikas konservatorijā pie prof. Manuela Beši un Grācas Mūzikas augstskolā pie Matiasa Maurera, kā arī papildinājusi savas zināšanas meistarklasēs. Darija koncertējusi dažādos kameransambļos un spēlējusi tādos orķestros kā Deutsch-Skandinavische Jugendphilharmonie, Sinfonia Concertante, Orkester Norden, Eiropas Savienības Jauniešu orķestris, Starptautiskā Baha akadēmija Štutgartē. Kopš 2007. gada Darija ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķe. Kā soliste uzstājusies ar JVLMA akadēmijas simfonisko orķestri, Osakas Soai Orķestri, Sinfonia Concertante un Nīderlandes jauniešu pūtēju orķestri. Augusta Dombrovska starptautiskā konkursa laureāte (2003, 2005). 2008. gadā saņēmusi Latvijas Jaunrades fonda stipendiju.
Liene Kļava ieguva bakalaura grādu Arigo Štrāla klasē Latvijas Mūzikas akadēmijā, četrus gadus bija orķestra Sinfonietta Rīga altu grupas koncertmeistare. Šobrīd Liene Kļava uz laiku ir apmetusies Bergenā, kur kopš 2010. gada ir Bergenas filharmoniskā orķestra altu grupas koncertmeistara vietniece. Liene ir arī Birmingemas simfoniskā orķestra ārštata mūziķe.
Relīze koncertam Francisko Tancera dzeja mūzikā:
Flauta, arfa un alts – visai noslēpumaina un neierasta instrumentu kombinācija, kas tomēr vairākiem 20. gadsimta klasiķiem likusies gana pievilcīga, lai rakstītu mūziku maigākajam no pūšaminstrumentiem, daudzkrāsainākajam no strinkšķināmajiem un tumsnējākam no lociņinstrumentiem.
Japāņu laikmetīgās mūzikas vecmeistars Toru Takemicu savas neiedomājami skaistās kompozīcijas And Then I Knew ‘Twas Wind nosaukumu aizņēmies no talantīgās 19. gadsimta amerikāņu dzejnieces Emīlijas Dikinsones: vējš ir neredzams, taču konstatējams; tāpat arī dvēsele, kas it kā nemanāmi, tomēr klātesoši caurvij cilvēka apziņu. Takemicu mūzika ir kā ziedošs japāņu ķirsis, atceļojis uz Parīzi, savukārt Andrē Žolivē un Kloda Debisī skaņdarbi flautai, arfai un altam ir īsti franču kultūras iedzimtie. Smalka tēlainība, ko inkrustē reljefākas līnijas, impresionistiskas nokrāsas un nekonkrētība, šķietamība un ceļš uz iztēles bezgalīgumu. Gandrīz vienlaicīgi ar Klodu Debisī savu “Elēģisko trio” nosauktajiem trim instrumentiem komponē britu romantiskais impresionists Arnolds Bakss. Ir faktiski izslēgts, ka viņš būtu bijis pazīstams ar Debisī partitūru (vai otrādi), tomēr abi šie skaņdarbi ir visnotaļ radniecīgi – lūk, kārtējais pierādījums domu klejošanai ēterā.
Visubeidzot Sofijas Gubaiduļinas “Prieku un skumju dārzs” – veltījums 20. gadsimta vācu dzejniekam Francisko Tanceram, kura vārsmas izmantotas vienā no skaņdarba daļām un kuru skandējums uzticēts aktierim Ģirtam Ķesterim. Otrs iedvesmas avots Gubaiduļinai bija krievu dzejnieks Ivans Oganovs un viņa eksotiskais dzejolis prozā “Sajatnova”, kas pārpilns tādiem poētismiem kā “rozes atklāsme”, “zieda ciešanu pārbaudījums”, “mūzika lika uzliesmot lotosam” u. tml. Kamēr Oganovs smeļas tēlainības avotos, Tancers pievēršas bezgalībai – “Kas viss būs beidzies? Kas ir īstās beigas?” un arī “Rīt mēs spēlēsim citu spēli”. Gubaiduļinas “dārzs ekstātiski zied” (Valentīna Holopova) un tajā var sastapt pasaules galējības un nepārtraukto dzīvīgumu.
Sondra Lejmalniece (1983) absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā Ilzes Urbānes flautas spēles klasi (maģistra grāds mūzikā). Līdztekus studijām Latvijā mācījusies Luksemburgas konservatorijā pie izcilā flautista Karlo Jansa. Kā flautu grupas praktikante spēlējusi Luksemburgas filharmonijas orķestrī. Patlaban spēlē Latvijas Nacionālās operas orķestrī. Sondra koncertējusi dažādos kameransambļos gan Latvijā, gan Luksemburgā. Kā soliste uzstājusies ar Luksemburgas filharmonijas orķestri.
Ieva Šablovska (1983) arfu spēlē kopš 2003. gada. Ieguvusi bakalaura grādu Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā divās specialitātēs – kokles spēle Māras Vanagas klasē un arfas spēle Dzidras Bražes klasē. 2010. gadā ieguvusi maģistra grādu mūzikā JVLMA studiju programmā “Kameransamblis” Alda Liepiņa kameransambļa klasē. Muzicējusi Sinfonietta Rīga, Rīgas Festivāla orķestrī, Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī u. c. Latvijas kolektīvos, kā arī kameransambļos. 2008. gada aprīlī kopā ar obojistu Normundu Šnē, diriģentu Mareku Mosu un kamerorķestri Sinfonietta Rīga atskaņojusi solo Vitolda Ļutoslavska Dubultkoncertā obojai un arfai ar kamerorķestri.
Darija Kozlitina (1984) spēlē altu kopš 16 gadu vecuma. 2008. gadā ieguvusi maģistra grādu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā alta spēlē Ināras Brīnumas klasē. Paralēli studēja kā Erasmus studente Milānas Mūzikas konservatorijā pie prof. Manuela Beši un Grācas Mūzikas augstskolā pie Matiasa Maurera, kā arī papildinājusi savas zināšanas meistarklasēs. Darija koncertējusi dažādos kameransambļos un spēlējusi tādos orķestros kā Deutsch-Skandinavische Jugendphilharmonie, Sinfonia Concertante, Orkester Norden, Eiropas Savienības Jauniešu orķestris, Starptautiskā Baha akadēmija Štutgartē. Kopš 2007. gada Darija ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķe. Kā soliste uzstājusies ar JVLMA akadēmijas simfonisko orķestri, Osakas Soai Orķestri, Sinfonia Concertante un Nīderlandes jauniešu pūtēju orķestri. Augusta Dombrovska starptautiskā konkursa laureāte (2003, 2005). 2008. gadā saņēmusi Latvijas Jaunrades fonda stipendiju.
Liene Kļava ieguva bakalaura grādu Arigo Štrāla klasē Latvijas Mūzikas akadēmijā, četrus gadus bija orķestra Sinfonietta Rīga altu grupas koncertmeistare. Šobrīd Liene Kļava uz laiku ir apmetusies Bergenā, kur kopš 2010. gada ir Bergenas filharmoniskā orķestra altu grupas koncertmeistara vietniece. Liene ir arī Birmingemas simfoniskā orķestra ārštata mūziķe.
Relīze koncertam Francisko Tancera dzeja mūzikā:
Flauta, arfa un alts – visai noslēpumaina un neierasta instrumentu kombinācija, kas tomēr vairākiem 20. gadsimta klasiķiem likusies gana pievilcīga, lai rakstītu mūziku maigākajam no pūšaminstrumentiem, daudzkrāsainākajam no strinkšķināmajiem un tumsnējākam no lociņinstrumentiem.
Japāņu laikmetīgās mūzikas vecmeistars Toru Takemicu savas neiedomājami skaistās kompozīcijas And Then I Knew ‘Twas Wind nosaukumu aizņēmies no talantīgās 19. gadsimta amerikāņu dzejnieces Emīlijas Dikinsones: vējš ir neredzams, taču konstatējams; tāpat arī dvēsele, kas it kā nemanāmi, tomēr klātesoši caurvij cilvēka apziņu. Takemicu mūzika ir kā ziedošs japāņu ķirsis, atceļojis uz Parīzi, savukārt Andrē Žolivē un Kloda Debisī skaņdarbi flautai, arfai un altam ir īsti franču kultūras iedzimtie. Smalka tēlainība, ko inkrustē reljefākas līnijas, impresionistiskas nokrāsas un nekonkrētība, šķietamība un ceļš uz iztēles bezgalīgumu. Gandrīz vienlaicīgi ar Klodu Debisī savu “Elēģisko trio” nosauktajiem trim instrumentiem komponē britu romantiskais impresionists Arnolds Bakss. Ir faktiski izslēgts, ka viņš būtu bijis pazīstams ar Debisī partitūru (vai otrādi), tomēr abi šie skaņdarbi ir visnotaļ radniecīgi – lūk, kārtējais pierādījums domu klejošanai ēterā.
Visubeidzot Sofijas Gubaiduļinas “Prieku un skumju dārzs” – veltījums 20. gadsimta vācu dzejniekam Francisko Tanceram, kura vārsmas izmantotas vienā no skaņdarba daļām un kuru skandējums uzticēts aktierim Ģirtam Ķesterim. Otrs iedvesmas avots Gubaiduļinai bija krievu dzejnieks Ivans Oganovs un viņa eksotiskais dzejolis prozā “Sajatnova”, kas pārpilns tādiem poētismiem kā “rozes atklāsme”, “zieda ciešanu pārbaudījums”, “mūzika lika uzliesmot lotosam” u. tml. Kamēr Oganovs smeļas tēlainības avotos, Tancers pievēršas bezgalībai – “Kas viss būs beidzies? Kas ir īstās beigas?” un arī “Rīt mēs spēlēsim citu spēli”. Gubaiduļinas “dārzs ekstātiski zied” (Valentīna Holopova) un tajā var sastapt pasaules galējības un nepārtraukto dzīvīgumu.
