Staigule. Vārdi Egils Dambis.
1 video • vakar 21:35
Dvēseles kailums aiz ielas skatloga un empātijas kliedziens
Egila Dambja dzejolis "Bezizejas atvars vai iekšējā daba" ir ārkārtīgi smags, drosmīgs un satriecoši patiess darbs. Autors tajā pievēršas vienai no tabuizētākajām un visvairāk nosodītajām tēmām sabiedrībā – prostitūcijai jeb ielas sievietes liktenim. Dzejnieks noņem virspusējo moralizēšanu, lai ielūkotos šīs sievietes traģiskaj...VairākDvēseles kailums aiz ielas skatloga un empātijas kliedziens
Egila Dambja dzejolis "Bezizejas atvars vai iekšējā daba" ir ārkārtīgi smags, drosmīgs un satriecoši patiess darbs. Autors tajā pievēršas vienai no tabuizētākajām un visvairāk nosodītajām tēmām sabiedrībā – prostitūcijai jeb ielas sievietes liktenim. Dzejnieks noņem virspusējo moralizēšanu, lai ielūkotos šīs sievietes traģiskajā mikropasaulē, uzdodot neērtus jautājumus un liekot lasītājam pārbaudīt savas līdzcietības robežas.
• Tukšuma un rēgu anatomija: Jau pirmajā strofā autors lasītāju saticina ar meitenes acīm – "Tukšums kvēlo un tumša nakts". Acis, kurām vajadzētu izstarot dzīvību, šeit ir pārtapušas par aizmirstības un depresijas teritoriju. "Bezcerības rēgu ēnainās miesas", kas slīd caur viņas dvēseli, liecina par smagām traumām, nodevību un pilnīgu iekšēju salūšanu. Viņa fiziski eksistē, taču garīgi jau ir kļuvusi par ēnu.
• Mākslīgā fasāde un komercializētais kailums: Otrajā strofā dzejnieks precīzi fiksē darba instrumentus – meikapu un iestudētu smaidu. Šī fasāde ir nepieciešama nevis skaistumam, bet gan lai "veiksmīgi slēptu pārdzīvojumus sirdī". Fiziskie dotumi (slaidās kājas, krūšu kailums) tiek devalvēti un pārvērsti par preci, ko "vedina pirkt". Autors parāda šo skaudro kontrastu starp ārējo, pavedinošo uguni un iekšējo, ledaino izmisumu.
• Preces devalvācija un pūļa cinisms: Trešā strofa nes dzejoļa asāko sociālo kritiku – sieviete tiek salīdzināta ar "humpeļa preci uz ielas stūra". Šis skarbais salīdzinājums pasvītro pilnīgu cilvēka cieņas zaudēšanu un viņas statusu sabiedrības acīs. Viņa darbojas kā "dzīva reklāma" pirktspējīgajam un ciniskajam pūlim, "kuriem vienalga kas viņai sāp". Šīs rindas ir kā spogulis sabiedrības patērētāju kultūrai, kas cilvēku reducē līdz priekšmetam.
• Eksistenciālais jautājums un nolemtības fināls: Dzejoļa nosaukums un noslēguma strofa noformulē fundamentālu, filozofisku dilemmu – kas tieši dzen sievieti šajā atvarā: "Bezizejas atvars vai iekšējā daba"? Autors nedod viennozīmīgu atbildi, atstājot šo jautājumu atvērtu. Tomēr viss iepriekšējais dzejoļa konteksts vedina domāt par bezizeju un skaudriem dzīves apstākļiem. Rāmja kompozīcija ar to vīriešu (pircēju) pieminēšanu, "kuriem vienalga ko viņa jūt", dzejoli noslēdz uz smagas, bezkompromisa un smeldzīgas nots. Tas ir izcils un dziļi humāns manifests, kas nevis tiesā pakritušo, bet gan tiesā tās sabiedrības sirdsapziņu, kura šo pakrišanu pieļauj un bezjūtīgi patērē.
-
Zolīte
Zole
Kam ap, zem un virs 40, kas vēlas parunāties, rast domubiedrus. 
Pagānu pagrīde
PĀRDODU-PĒRKU-MAINU-DĀVINU
Meklēju. Piedāvāju.
cope