Egils Dambis(Amor vincit omnia)

Tev neparastā, pārprastā,
Pret vēju ejošā,
Ugunskura liesmās degošu sirdi,

Mans templis ir manas meitenes sirds,
Altāris, pie kura galvu man liekt.
Ceļos lai nomestos pielūdzot, lūdzot,

Debesīs skatos, tur viļņojās prieks.
Zem kājām arī. Tas vairs nav nieks!
Uzsmaida katrs, kas pretī man nāk.

Šovakar lūgšu par tevi, mīļotā,
Lai visi svētie tev stāvētu klāt,
Eņģeļi sargātu, kā sargāju es,
Kad vēl biju uz mūžu tavs.

Dzirkstele tavās acīs kā uguns,
Mulsina, reizēm novērsties liek.
Dedzinot izšaujas cauri kā rentgens,
Ka nekas slēpts vairs nepaliek.

Perfekti skaistā un necilā,savainotā sirds. /Pasaka/
*******
Viņa paņēma plaukstās un lepni rādīja Viņam savu sirdi.Tā bija neaprakstāmi skaista,spoža,mirdzoša.Tā bija gluda,nevainojama,dziļu jūtu neskarta.Tā mierīgi...

Tu esi tīrradnis starp daudzām citām,
Neslīpēts dimants kādu nav daudz.
Briljants bez ietvara dievišķā rotā,
Kas aicina, pievelk, pie sevis sauc.

Balts zalktis vijas, melns tītenis pinas
Caur purva rāvu, caur dzīves mānu.
Caur ausmas rietu, caur maldu sietu,
Caur nakti un dienu un augstu sienu.

Es tikai vēlējos būt,
Par draugu tavu reiz kļūt.
Sargāt tevi un māju,
Ne sitienu sev par to gūt.

Dvēseles skaistums un Mīloša sirds -
Tas viss, kas man ir un vairāk man nav.
Daudz tas vai maz, nemāku pateikt,
Bet zinu, ka vairāk man nav Tev ko dot.