— Segvārds Ījabam. Fragmenti

Oleksandrs Miheds (Олександр Михед, 1988) ir ukraiņu rakstnieks, tulkotājs un literatūrzinātnieks. Sākoties iebrukumam Ukrainā, Miheds ar sievu Olenu pameta savas mājas netālu no Hostomeļas lidostas un pārcēlās uz Čerņivciem. Miheda vecāki pārdzīvoja Bučas okupāciju. Grāmatā Segvārds Ījabam. Iebrukuma hronikas (Позивний для Йова. Хроніки вторгнення, 2023) Miheds apraksta iebrukuma pirmos trīspadsmit mēnešus un šajā laikā Ukrainas sabiedrībā notikušās pārmaiņas. Par šo grāmatu viņš ir saņēmis Jurija Ševeļova balvu esejistikā, tā ir tulkota vairākās valodās, tostarp angļu valodā ar nosaukumu The Language of War. Oleksandrs Miheds, kurš, kā pats saka, līdz 2022. gadam nebija ne reizes turējis rokā ieroci, tagad ir Ukrainas Bruņoto spēku karavīrs. Šeit publicētajā fragmentā pieminētais Miheda draugs, montāžas režisors Viktors Onisko jeb jaunākais leitnants ar segvārdu Tarantīno, gāja bojā 2022. gada 30. decembrī.

Justīne Vernera

 

 

Eat, Kill, Grief, Repeat

Kijiva, mana komandējuma pirmā nedēļa dzimtajā pilsētā. Un vienmēr, kad pirmoreiz kopš iebrukuma satieku senus draugus un paziņas, sajūta ir tāda, it kā mums jāiepazīstas no jauna. Saudzīgi pētām plaisas, kuras pieredze pa šo laiku atstājusi mūsu čaulās.

Mans draugs kurators Boriss Filonenko prata to izskaidrot. Cita starpā viņš saka, ka dzīvo ar sajūtu, ka pēc iebrukuma katrs no mums paspējis piedzīvot vairākas reinkarnācijas. Atkarībā no situācijas un apstākļiem ikviens ir ticis pilnībā pārinstalēts. Pēc tam vēlreiz. Un vēlreiz.

Boriss saka:

– Pašlaik tu sarunājies ar manis ceturto versiju.

Es jūtu to pašu. Un kā manī sāk veidoties ceturtais vai piektais “es”.

Viens “es” iebrukuma pirmajā dienā evakuējās no Hostomeļas un kopš tā laika asi reaģē uz skaņām, kas līdzīgas lādiņu sprādzieniem.

Otrs 100 dienas nodzīvoja kazarmās.

Starp karavīra zvēresta došanu ukraiņu tautai un gaidīšanu, kad būs jābrauc prom ar sakrāmētām mugursomām, parādījās vēl kāda identitāte.

Bet pēc tam vēl kāds “es” izgāja no kazarmām, atgriezās Kijivā un atdūrās pret savu jauno dzīvi: bez mājām, bez pagātnes, ar lērumu neizrunātas pieredzes un vārdos nenosauktu traumu.

Cik vēl daudzus “es” tik pēkšņi, brutāli, tik kafkiski es ieraudzīšu spogulī, kādu rītu pamodies pēc nemierīga miega? Kārtējais šaušalīgais kukainis, kas būs izkūņojies no manis.

Cik vēl reižu šis karš nogalinās mūsu “es”?

*         

Olenka piedzīvo to pašu. Vienmēr, kad neesam tikušies vairākas nedēļas, mums ir jāiepazīstas no jauna:

– Sveika, es esmu tavs vīrs. Es tevi mīlu. Sen neesam redzējušies. Tagad es…

– Sveiks, es esmu tava sieva. Es mīlu tevi. Tagad es…

Ģimenes, ko saplosījušas un pušu pārcirtušas robežas, fronte, okupācija, traumas, ievainojumi un apšaudes. Liekas, ka mūsu plaukstās iegrebtās dzīves līnijas ir dzēstas, pārrakstītas un ar dziļām brūcēm atkal iegrieztas no jauna, un vēl nav zināms, vai tās jebkad kļūs par rētām.

*

Pa savu jauno apziņu taustos kā telpā ar izslēgtu gaismu.

Ik pa laikam manī uzliesmo nekontrolējama agresija. Kamēr dzīvoju kazarmās, šie uzliesmojumi bija kādi trīs vai četri. Katru no tiem izprovocēja absurdās un idiotiskās situācijas, kurās mēs nemitīgi nonācām. Te es kaut ko triecu pret asfaltu, te – situ ar dūrēm. Reiz es, pamatīgi atvēzējies, ar šautenes laidi iebliezu pa kāju pirkstiem – labi, ka zābaki mani paglābj no tādas muļķības.

Taču šodien šī agresija pirmo reizi pavērsās pret draugiem.

*

Ukraiņu dzejniece Halina Kruka uzstājas dzejas festivāla atklāšanā Berlīnē un atrod vārdus, kuru man trūkst.

Viņa saka: nekāda dzeja nesargā no cilvēka ar automātu. “Kāda vēl dzeja, kad dienām ilgi neatkāpies no daudzsstāvenes sagruvušā pagraba un dzirdi, kā zem gruvešiem kliedz tavi bērni un mazbērni, bet tu viņus nevari no turienes izvilkt.”

Viņa saka: katru dienu kļūst aizvien grūtāk paskaidrot cilvēkiem ārpus kara, ko tieši mēs piedzīvojam šeit, kara viducī.

Viņa saka: “Mēs runājam aizvien nesaprotamākā valodā, mums dzeja nav ne prātā.” Halina Kruka saka: šolaiku dzeja, pēc iebrukuma tapusī, kļūst funkcionāla, rituālistiska, pirmatnīga. Tāda, kurā nav māksliniecisku meklējumu un paņēmienu. Tā nebaidās no patosa. Nesaudzē ienaidniekus.

Lūgšana, dokumentāla liecība, bojāgājušo un kritušo apraudāšana un galu galā – lāsts ienaidniekam.

Halina Kruka saka: tie, kuri pašlaik par šo karu var rakstīt “skaistu un dziļu dzeju mūžībai”, ir krievu dzejnieki, kuri nepazīst gaisa trauksmes un okupāciju. Ikdienas realitātes šausmas viņus neatrauj no nerimtīgiem radošiem meklējumiem. Ukraiņu dzejniece saka: “Man žēl, ka dzeja nenogalina.”

*

Uzsāku nodarbības pie boksa trenera un pirmoreiz mūžā eju pie psihoterapeita.

Īsumā – daru tieši tās divas lietas, kuras mani draugi parasti darīja pēc šķiršanās. Atlicis tikai mācīties ģitārspēli un apgūt vēl kādu svešvalodu.

*

Domāju par Halinas Krukas runu. Atminos par Kostjantinu Zorkinu – manu draugu, mākslinieku no Harkivas. Viņš gadiem ilgi no koka darināja dažādus objektus un savdabīgas spēļmantas, kas viņa rokās atdzīvojās performanču un rituālu izdarību laikā. Kopš iebrukuma viņa darbi un rituāli ir kļuvuši mērķtiecīgi, ieguvuši augstāku virsuzdevumu.

Pirmajos iebrukuma mēnešos viņš izgatavoja desmitiem shematisku metāla ēku, radot iespaidu, ka milzīgajā telpā būtu miniatūra pilsētiņa. Viņš burtiski pats savām rokām atjaunoja dzimto pilsētu, kura cieš no nemitīgām apšaudēm.

Pēdējā laikā viņš darina ierīces un objektus, kas paredzēti ienaidnieka sodīšanai un nolādēšanai. Niknuma rituāls. Viens no viņa iespaidīgākajiem jaunajiem darbiem ir bruņucepure okupantam. Metāla putni izknābj acis. Htoniski žokļi iekožas sejā.

Māksla, kas atgriežas pie saviem maģiskajiem pirmsākumiem. Rituāla alā. Tādos apstākļos mani mēģinājumi likt kopā vārdus ir sava veida elpošana.

Mēģinājums ar savu rituālu oglēm iezīmēt krievu pastrādāto noziegumu ēnas.

Ik dienas tiek pārbaudīta ticība, ka tam, ko esi darījis visu mūžu, ir spēks.

*

Mamma nofotografējusi tēvu un atsūtījusi man bildi. Neesam redzējušies piecas nedēļas. Vairs neatpazīstu šo man vistuvāko cilvēku. Kārtējā viņa ārienes transformācija. Vai manas uztveres.

*

Pārskatu savus pierakstus. Uzeju iemestu enkuru, kuram bija man jāatgādina, kopš kura brīža, kā man šķitis, dzīve uzskrējusi uz sēkļa.

Kaut kad starp 60. un 80. iebrukuma dienu es biju sācis izjust laiku kā staignu recekli, kurā nav iespējams izšķirt atsevišķas dienas.

Kopš tā laika pagājis vēl 100 diennakšu, un ir tikai pastiprinājusies sajūta, ka atrodamies limbā, elles pievārtē, un ik dienu pieredzētās šausmas ir kā lipīga migla, kurai mums jātiek cauri.

Traģēdija pēc traģēdijas.

Zaudējums pēc zaudējuma.

Apšaude pēc apšaudes.

Gaisa trauksme, saspringti gaidot sprādzienu Zaporižjas atomelektrostacijā, kuru krievi turpat vai katru dienu solās uzspridzināt. Kritušo piemiņai veltītās klusuma minūtes saķep stundās un neaptveramos neizdzīvotu dzīvju recekļos. Gluži kā Fatboy Slim dziesmā: “Eat, sleep, rave, repeat.” Taču mūsu dzīves ritms ir nedaudz citāds: “Trauksme, raķete, naids, zaudējums, nokauti okupanti.

Trauksme, raķete, naids, zaudējumi, nokauti okupanti.”

Ik dienu tā arvien.

“Eat, kill, grief, repeat.”

*

Ja pāris dienu gaisa trauksme neatskan, sāk dīgt šaubas un aizdomas – laikam krievi atkal kaut ko pretīgu perina. Tajā pašā brīdī apziņā sāk rībēt iekšējā trauksme. Nu jau ne viens vien no maniem paziņām atzinis: “Kaut drīzāk jau būtu iemaukuši, jo to trauksmes gaidīšanu nevar izturēt.”

*

Dzīve elles pievārtē, kur katra diena līdzinās iepriekšējai, kara traumas fiziska izdzīvošana un nepārtraukta atrašanās dienestā emocijas un pārdzīvojumus pārvērš saspiestā atsperē.

Tas, ko dēvējam par stingro mugurkaulu, nu patiesībā kļuvis par emociju atsperi.

Apziņā dīgst apjauta: senā cerība, ka vairākas ukraiņu paaudzes varētu nodzīvot normālu dzīvi, ir sen pagājis laiks. Lai izdzīvotu, nāksies pieņemt: mēs kļūsim vien par materiālu, ko vēsture samaļ.

Vispirms atteikšanās no normālas nākotnes dzen izmisumā. Pēc tam – to pieņemot, rodas spēks. Ne jau katrai paaudzei ļauts pieredzēt impērijas krišanu. Pat tik nožēlojamas kā krievu.

*

Tas, cik saspiesta aizvien ir šī iekšējā atspere, top skaidrs pēc pirmajiem sprādzieniem okupētajā Krimā. Ukraina nesniedz oficiālu apstiprinājumu, ka saspridzinātā krievu tehnika noliktavās un armijas nometnēs būtu ukraiņu roku darbs. Jau kuro gadu bijusi uzvilkta šī atriebes un kliedzošā netaisnīguma atspere Donbasa un Luhanskas apgabala okupācijas un aneksijas dēļ.

Krima – neaizskaramā krievu ideoloģijas ikona.

Internetā zibenīgi izplatās kādas ņerkstošas krievietes video: “Vispār negribu braukt prom no Krimas, no Aluštas. Te taču tik forši vispār. Esmu pieradusi, gluži kā savās mājās te dzīvojām, tik sirsnīgi te viss.” Atslēgas frāze “gluži kā savās mājās”. Rit astotais aneksijas gads, un viņi zina, ka svešu piesavinājušies, zina, ka ir okupanti, ka šī zeme nav viņu. Ka šīs nav viņu mājas.

Bruņotie spēki metodiski iznīcina krievu armijas noliktavas un apgādes ceļus.

Tikai laika jautājums, kad iekšējā atspere nāks vaļā.

Ikkatrs sprādziens un katra jauna vēsts no okupētās Krimas – kā elles pievārtes pelēkajai miglai izdīrāta ļerpata.

*

Elles pievārtes sastingušajā laikā iznirst tikai divi marķieri.

Viens – kārtējais vērienīgais krievu kara noziegums, kas uz mūžiem iegriežas atmiņā.

Otrs – draugu bērnu dzimšanas dienas. Viņu pieaugšana ir karalaika spoguļattēls.

*

Vēl viena pārcelšanās uz jaunu dzīvokli. Manis un Olenkas tagadējā dzīve satilpst pāris mugursomās un dažos čemodānos. Kārtējā pārcelšanās reizē sakravājot un izkravājot mantību, sāku apjēgt, ka šo lietu saraksts ir visai pieticīgs:

– četras iemīļotās vīna glāzes (sev un draugiem);

– Lapsas bļodiņas, divas pavadas, barības paka rezervē;

– spilvens;

– soma ar manu armijnieka iedzīvi;

– trauksmes mugursoma;

– armijas mugursoma;

– maišelis ar konserviem un sauso pārtiku;

– divi gultasveļas komplekti (greznība);

– mugursoma ar grāmatām un nepabeigtu stāstu melnrakstu kladēm (kādreiz pie tiem atgriezīšos);

– koferis ar drēbēm vienai sezonai;   

– robots putekļsūcējs, kuram gandrīz vai jādod vārds, tik tuvs mums kļuvis;

– dzīvokļu atslēgu saišķi, kuros apjūku (sagrautu, cietušu, uzticamu, draudzīgu, mīļu dzīvokļu).

Taču patiesībā visa iedzīve satilpst vienā armijas bikšu kabatā.

Jo patiesībā – atdodot tu iegūsti.

Jo patiesībā – visu zaudējis, tu atrodi apbrīnojamus draugus, kuri allaž ir līdzās.

Aprit pusgads kopš iebrukuma sākuma.

Sirdi plosošākā mūsu Neatkarības diena manā atmiņā.

Kārtējo reizi izskan brīdinājumi, ka Neatkarības dienā krievi noteikti kaut ko sarīkos. Kaut ko ļaunu. Šausminošu. Htoniskos apmēros.

Veselu dienu nerimst gaisa trauksme.

Raķete, naids, pretgaisa aizsardzība, zaudējumi, beigti okupanti. Trauksme. Trauksme. Trauksme. Krievu okupanti un viņu baltkrievu rokaspuiši uzstāda nelāgu rekordu – diennakts laikā visā valstī trauksme skan 189 reizes.

Un beidzas ar to, ka vakarā viņi trāpa pasažieru vilcienam Dņipras apgabalā. Tieši vagonos ar cilvēkiem un blakus esošā automašīnā. Šobrīd zināmais bojāgājušo skaits ir 25. Kāda apziņa ir spējīga ko tādu izturēt?

*

Runājamies ar mammu. Viņa teic, ka dzīvojot kā melnā ēnā, kura velkas mums līdzi kopš Bučas deokupācijas. Mamma runājusi ar sievieti, kuras ģimenē viņi toreiz pirms evakuācijas uz pāris dienām raduši patvērumu. Stāsta, ka viņiem vēl esot paveicies. Viņu ielā krievi “tikai” divus cilvēkus nogalinājuši.

Mamma saka, tagad mums no tā melnuma nekur neglābties.

Tas ir tāpat, kā pieņemt domu, ka normālu dzīvi vairs nedzīvosim.

Atlikusi pēdējā vasaras nedēļa. Bet tas ir tik nenozīmīgi – kāda gan vasara valstī, kuru pārņēmusi ziema?

*

Lūdzu terapeiti, lai apmāca mani kaut jel kā kontrolēt trigerus, kas paver ceļu trauksmei un izmisumam.

No rīta Olenka rāda man fotogrāfijas, kas uzņemtas pirmajā nedēļā, kad ar mums kopā sāka dzīvot mūsu sunene Lapsa. Pirms trim gadiem Hostomeļā. Man aiziet ciet.

Olenka izdāļā draugiem mūsu mīļākos šķīvjus, kas pēc mūsu mājas sagraušanas palikuši nesadauzīti.

Tas, kas agrāk bija mīlestības pilns, nu ir pilns ar sāpēm.

Izvelkam no mājas gruvešiem abus mūsu velosipēdus. Šāviņa šķembas sadragājušas rāmjus. Nododam divriteņus remontā.

Esam Kijivas vecajā rajonā, Podolā, kāpjam uz salabotajiem velosipēdiem. Tas, kas ietilpa mūsu pirmskara identitātē, mūsu ikdienībā, pēkšņi ir pārcelts jaunā realitātē.

Spīd saule. Taurē mašīnas. Vis nav ne tā Buča, ne Hostomeļa, kas manās atmiņās. Viss ir nepareizi, mēs esam nepareizi, bet mēs turpinām braukt.

Stāstu par to terapeitei. Viņa saka: “Nu re, tas var kalpot kā labs simbols tam, par ko tu kļūsti. Divritenis saskrambāts, apdauzīts, taču tu visviens vari braukt.”

Piekrītu viņai.

Taču, kā šķiet, šosezon mums ar tiem vairs nesanāks pavizināties.

Nākamā tikšanās ar terapeiti kļūs par pēdējo. Manai agresivitātei vajadzīgas nevis sarunas, bet bokss.

 

+.++

2021. gada decembra vidus. Divi mēneši pirms pilna mēroga iebrukuma. Manas un Olenkas mājas Hostomeļā.

Vakariņas ar tuvāko draugu pāriem: rakstnieku Artemu Čehu un kinorežisori un dzejnieci Irinu Ciliku, montāžas režisoru Viktoru Onisko un kino kuratori Olgu Birzulu. Smejamies, jokojam, tenkojam.

Sarunā iestājas pauze.

Čehs, krievu–ukraiņu kara veterāns, saka – britu izdevums viņam nupat pasūtījis rakstu par to, kā Ukraina gatavojas krievu iebrukumam. Tā nu Artems pavaicā arī mums: “Vai lielais karš būs? Ko jūs darīsit?”

Saku: “Kaut kā nevaru iedomāties, ka krievi tā vienkārši ar raķetēm šautu pa Kijivu.”

Kopš tās dienas ir pagājis gads. Neskaitāmas reizes atminos to sarunu un nespēju aizmirst lipīgo bezpalīdzības un nedrošības sajūtu, kā zeme izslīd mums zem kājām. Ik reizi, kad domāju par lietām, kurām manā leksikā nav vārdu.

Un ar katrām jaunām šausmām paveras jauni šausmu un pieredzes līmeņi, kuru aprakstīšanai ir vajadzīgi jauni vārdi.

*

Karš iecērt zīmes – traģēdijas, kuras nav iespējams aizmirst, tas ir iznīcināto pilsētu un kultūras pieminekļu martirijs.

Kas pilna mēroga iebrukuma laikā ir grāmatniecība?

Iet bojā žurnālisti, rakstnieki, tulkotāji, izdevēji. Nāve profesijas nešķiro.

Okupantu šāviņi iznīcina izdevniecību noliktavas. Deg bibliotēkas. Krievi dedzina ukraiņu grāmatas un izsvēpē no bibliotēkām “naidnieka” literatūru.

Pārdošanas rādītāji – tik zemi kā vēl nekad. Grāmatnīcas atvērušās tikai nesen. Papīrs un drukas materiāli sadārdzinās. Simtiem grāmatu, ko bija paredzēts izdot šogad, dienasgaismu neieraudzīs. Literatūrā neienāks autoru paaudzes.

Tūkstošiem piespiedu kārtā pārvietoto, iespējams, nekad vairs nenodarbosies ar kultūru, jo viņiem vajag izdzīvot. Vai vienkārši no jauna atklāt sava darba vērtību šajā asinīm pielietajā sarkanajā kara miglā.

Iebrukuma pirmajos mēnešos es lūdzu, lai mani izņem no visiem projektiem, kuros biju iesaistīts. Nav iespējams domāt projektu kategorijās, kad plānošanas horizonts ir 15 sekundes – tieši tik laika vajadzīgs, lai manā valstī atjaunotos gaisa trauksmes karte.

Projekti ar dedlainu pēc dažiem mēnešiem. Nopietni? Es esmu cilvēks bez pagātnes, ar šaubīgu tagadni un visnotaļ laimīgu, taču tālu nākotni.

Ja kādreiz es biju pārliecināts, ka, lai mākslas darbs izturētu laika pārbaudi, tam ir jābūt ar noteiktiem pārlaicīgiem paterniem, tad tagad tam izvirzīta vēl stingrāka prasība: izturēt pārbaudījumu ar genocīdu.

Cik daudzas grāmatas nebūs vērts izdot vēl otrreiz, cik daudzas filmas un izstādes zaudēs vērtību un izskatīsies naivas vai šķitīs novecojušas. Cik daudzas filmas par karu mēs nespēsim skatīties.

Un cik daudzi ukraiņu literatūras klasikas darbi mums kļūs tuvi un saprotami.

*

Galvenais jēdziens, par kuru domāju kopš iebrukuma pirmās dienas, ir kara valoda. Ko mēs darām ar valodu? Ko valoda var izdarīt ar mums?

Kara valoda ir tieša kā pavēle, kuru nevar interpretēt divējādi un kurai nav vajadzīgs nekāds skaidrojums. Mēs izsakāmies skaidrāk, vienkāršāk, raupjām frāzēm, taupīdami cits cita laiku un piesātinādami sarunu ar informāciju. Bez asarām. Bez retoriskiem jautājumiem.

Civilo sarunās jau sen ielauzies “plus”, ar ko armijā apstiprina informācijas saņemšanu – analogs angļu roger that.

Nedēļu pirms iebrukuma visā valstī parādījās baneri ar uzrakstu “4.5.0” – armijas slengā tas nozīmē “viss kārtībā”. Šī pati ciparu kombinācija ik pēc pusstundas vai naktī ik pēc 20 minūtēm pa rāciju ir jāpaziņo posteņiem.

Kara valoda ir vārdu plūsma, kurā runā trauma. Trauma nevar klusēt.

Kara valoda ir par atgriešanos pie vienkāršākajiem saziņas līdzekļiem.

Ja kaujas laukā nav marķiera, mediķi iesaka laiku, kad ievainotajai ķermeņa daļai uzlikts žņaugs, rakstīt tieši cietušajam uz pieres ar viņa paša asinīm.

Vecāki ar marķieri raksta uz mazo bērnu mugurām – vārds, adrese, tālruņa numurs.

Ja nu viņi pazūd. Vecāki vai bērni.

Ja nu viņus nogalina. Vecākus vai bērnus.

Karš ir par paštaisītiem kapu krustiem un mēģinājumiem fiksēt vismaz kaut ko, kas bijis zināms par bojāgājušajiem.

Kā ar roku rakstītā zīmītē no Mariupoles:

“Nododiet ziņu: Dima, mamma nomira 2022. g. 9. martā. Aizgāja ātri. Pēc tam nodega māja. Dima, piedod, ka nenosargāju. Mammu apglabāju pie bērnudārza.” Tālāk – uzzīmētas norādes, kā atrast kapu. Un apakšā: “Es tevi mīlu.”

Bieži vien uz krustiem vienkārši rakstīts: “Nezināms.”

Ja cilvēks nošauts mašīnā un par viņu nekas nav zināms, pie krusta vienkārši pienagloja mašīnas numurzīmi.

Mariupolē izkārtas papīra loksnes, nosētas ar uzrakstiem – radinieki meklē radiniekus. Cilvēki meklē cilvēkus.

“Jūsu dēls ir dzīvs!!! Viņš ir pie krusttēva!!!”

“Mammu, esmu mājās. Tava māja nenodega. Gaidu. Ja aizbraukšu, t. Ņinai ir atslēgas. Meita.”

“Jura, nāc mājās. Mamma ļoti uztraucas. Tētis.”

Aprīļa beigās mēs visi uzzinājām par Čerņihivas tuvumā esošā Jahidnes ciemata atbrīvošanu no okupantiem. 360 ciemata iedzīvotāji nekurinātā skolas pagrabā bez elektrības bija pavadījuši 25 dienas.

Telpas platība – 76 kvadrātmetri. Vecākajai sievietei pagrabā – 93 gadi.

Jaunākajam bērnam – 3 mēneši.

Spēcīgākie vīrieši – viņu bija kādi 30 – gulēja stāvus. Viņi katru nakti piesēja sevi ar šallēm pie zviedru sienas, lai aizņemtu mazāk vietas un tās pietiktu slimajiem un nevarīgajiem.

Mirušo līķus krievi neļāva apglabāt. Kādu laiku tie gulēja starp dzīvajiem.

Uz pagraba ieejas durvīm, kuras okupanti turēja slēgtas, cilvēki uzzīmēja kalendāru un ar oglēm uz sienām durvju abās pusēs ieskrāpēja divas slejas datumiem un vārdiem.

Slejā pa labi ir desmit vārdi – tie, kuri nomira pagraba neizturamo apstākļu dēļ.

Slejā pa kreisi – krievu nogalināto septiņu cilvēku vārdi.

Pēdējais ieraksts kalendārā uz pagraba sienas: “Mūsējie klāt.”

*

Kara valoda – vārdi, ar kuriem atvadās.

Rakstot šo tekstu, saņemu ziņu no mūsu drauga Viktora Onisko, kurš ir stājies Bruņoto spēku rindās. Viņš ir viens no tiem, kam iebrukums sākās ar Čeha jautājumu.

Viņa segvārds ir Tarantīno. Viņš un viņa rota strādā Hersonas frontē. Viņi brauc veikt uzdevumu, no kura ne visi atgriezīsies dzīvi. Viktors lūdz, lai es nododu viņa sievai Oļai un meitai Zahai mīlas vārdus, un, ja ar viņu kas notiks – tā nav kļūda. Viņš apzinās, kurp viņi brauc. Taču tas viss nav velti. Tam visam ir jēga.

Viņš mīl mūziku. Viņš to izmanto saziņai. Nosūta saiti uz dziesmu, ar kuru viņš ies kaujā.

Man rakstot šīs rindas, uz riņķi spēlē šo dziesmu. AC/DC, Thunderstruck.

Es to klausīšos, līdz saņemšu no viņa ziņu.

“Dzīvs.” Vai vismaz “+”, “++”.

*

Man joprojām ir grūti lasīt. Iebrukuma laikā man grūti noticēt mākslinieciskam izdomājumam. Es neticu iespējai aizbēgt izdomātā pasaulē, kad tavas vienīgās dzīves vienīgā realitāte deg. Māksla, zināms, sniedz mierinājumu.

Taču mākslai tagad ir dienišķs uzdevums – būt hronistei. Nesaudzīgi fiksēt katru krievu okupantu noziedzīgo soli, katru viņu nodarījumu.

Realitāte ir non-fiction, dokumentālais kino, kurā nevar būt ne montāžas, pat ne krāsu pielabošanas. Tāpēc, ka tā ir pierādījumi tiesām. Tāpēc, ka tā ir sarecējusi realitāte, kas kliedz.

Mums ir jāizdzīvo, lai liecinātu un neļautu aizmirst Krievijas noziegumus.

Jo vairāk viņi mūs nogalinās, jo vairāk mūsu liecinās par viņu ļaunumu.

 

*

Iebrukums sajauc vārdu krājumu un sagrauj ikdienas dzīves ierastās robežas. Manā prātā normatīvo “mellenes” (чорниці) tagad uz visiem laikiem ir nomainījis izsmalcinātais bukoviniešu “afinas” (афини), vārds, ko man iemācīja cīņubiedri no Čerņivciem.

*

Kara valoda – tās ir militārās paroles. Sargvārdi, kas notur perimetru.

Ik vakaru es lasu jaunās paroles apgabalā, kur atrodas mani puiši. Ik reizi smaidu par nepazīstamo paroles izgudrotāju, viņa humora izjūtu, par to, kā no pareizrakstības vārdnīcu dzīlēm iznirst īpatnēji ukraiņu vārdi, kas ļauj uzreiz noteikt “savējo” vai “pretinieku”.

*

Iebrukums izplūdina robežas starp vēsturiskajiem laikmetiem. Tagad tu pavisam citādāk uztver Otrā pasaules kara šausmas un Staļina represijas. Vārdi “okupācijas varas iestādes” un “gauleiteri” uzreiz atdzīvojas ikdienas leksikā. Atdzīvojas krievu termini “tīrīšana” (зачистка) un “iziet filtrāciju” (пройти фильтрацию). Atdzīvojas tādas reālijas kā “stučīšana”, “kolaboranti” un “partizāni”.

Krievijas propagandā atdzīvojas Orvela “karš nozīmē mieru”, un jaunā vēstures lokā krievi okupāciju un līdz pamatiem sagrautās pilsētas un apdzīvotās vietas sauc par “atbrīvotām teritorijām”, bet raķešu triecienus pa civilajiem objektiem – par “humāniem triecieniem” un “labajām raķetēm”.

Krievi izmanto valodu kā maskēšanās tīklu, lai piesegtu savus noziegumus, un cenšas slēpt savas zvērības zem neitrāla apzīmējuma “speciāla militāra operācija”. Un, protams, saīsinājumu “SVO” (СВО) plašiem sabiedrības slāņiem ir jo vieglāk norīt.

Bet vissvarīgākais ir tas, ka iebrukuma stratēģisko mērķi krievi dēvē par “denacifikāciju”, kam vecākajā padomju paaudzē vajadzētu raisīt asociācijas ar nacisma sekām. Tomēr tas ir vecs krievu propagandas gājiens, kas pie pirmās izdevības ikvienam uzliek kauna zīmi, apgalvojot, re, te ir postpadomju valsts, kas ir pārņemta ar fašisma idejām.

Putina rašisms ir vienīgā totalitārā ideoloģija, kurai ir pilnīgi normāli atklāt jaunus Staļina pieminekļus un atgriezt pilsētai nosaukumu Staļingrada.

Vēsturisko laikmetu robežas dilst un plaisā, kad Harkivā iebrukuma 23. dienā Krievijas apšaudes laikā iet bojā 96 gadus vecais Boriss Romančenko. Viņš ir izdzīvojis nacistu nometnēs Būhenvaldē, Dorā un Bergenbelzenē. Bet viņu nogalina Krievijas “denacifikācija”, kurai ir tikai viens mērķis – iznīcināt mūs par to, ka mēs esam ukraiņi.

*

Kara valodai ir savas krāsas. Pikselis, multikams, olīva, koijots. Un arī ACU PAT, Flecktarn, ABL (Jigsaw) kamuflāžas un viss, ko var atrast armijas second-hand veikalā.

*

Mūsu pozīciju – atteikties no Krievijas veidota satura un krievu kultūras, tai skaitā arī klasikas, ko viņi paši ieraduši saukt tikai un vienīgi par diženu – citās zemēs uzskata par pārāk radikālu. Festivālu rīkotāji cenšas salikt ukraiņu un krievu māksliniekus vienos un tajos pašos paneļos, diskusijās, antoloģijās. Festivālu rīkotāji nesaprot, ka mums Krievija ir cilvēkēdājs, terorists un varmāka.

Krievija – tas ir kara noziedznieks, kas nejēdz karot pret Bruņotajiem spēkiem, bet tikai pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Tam nav savas stratēģijas. Tikai starptautisko konvenciju aizliegti munīcijas veidi un raķetes, kas lido nogalināt civiliedzīvotājus.

Kamēr es rakstu šīs rindas, Krievija atkal sarīkojusi bezjēdzīgus referendumus, izsludinājusi mobilizāciju un tūkstošiem krievu, kam nekas nav iebilstams pret desmitiem tūkstošu nokautu ukraiņu, iznīcinātām pilsētām un karu, ko tik ērti nosaukt par specoperāciju, cenšas izmukt no mobilizācijas. Tas, kā citur pasaulē krievus ierasts pataisīt par kara upuriem, piespiedu pārceļotājiem, no režīma cietušajiem, krievus, kas uzskata tā sauktās LTR un DTR par Krievijas teritorijām un desmitiem gadu klusēdami vērojuši totalitārā rašisma veidošanos, – tā ir varmāku pielīdzināšana upuriem. Totalitārās Krievijas darbību izraisītās ukraiņu tautas traģēdijas nonivelēšana.

Kamēr es rakstu šīs rindas, ukraiņu bēgļi Somijā lūdz palīdzēt: patversmē, kur mitinās daudz sieviešu un bērnu no Mariupoles, Izjumas un citām pilsētām, taisās iemitināt krievus – vīriešus, kas aizbēguši no mobilizācijas. Varasiestādes nekādu problēmu te nesaskata. Un tā ir reāla retraumatizācija, ko mums nāksies piedzīvot vēl desmitiem gadu.

*

Karš visam atdod sākotnējo veidolu. Viss itin kā atgriežas pie ražotāja iestatījumiem.

“Mājas”, “draudzība”, “mīlestība”, “naids”, “atriebība”, “šūpuļdziesma”, “miers”, “lūgšana” – ikviens jēdziens ir attīrīts no kultūras uzslāņojumiem un atkal nonācis Vecās derības pasaulē.

Valoda, kas runā precīziem formulējumiem un apzinoties katra pateiktā vārda svaru.

Valoda, kas darbojas kā maģiska lāsta formula.

Valoda, kurā vārdi rindojas lūgšanā – un no krieviem atbrīvotajās teritorijās lūgšanas ikreiz atrodam ieskrāpētas moku kambaru sienās.

*

Visbriesmīgākā kara valoda ir – “bataljons procentuāli samazinās”, “neatgriezeniski zaudējumi”, “atkāpās personālā sastāva papildināšanai” un “ir dzīvā spēka zaudējumi”.

*

Mūsu trauksmes mugursomas dibenā Olena ielikusi rokasgrāmatu ar padomiem civilizācijas atjaunošanai pēc apokalipses. Kā ierīkot ūdens ieguvi mājas apstākļos, kā saražot elektroenerģiju, kā tikt pie pārtikas.

Jo dienas, jo biežāk tiek runāts par to, ka krievi var pielietot kodolieročus.

Un, kad es rakstu šīs rindas, šķiet, ka mēs esam izgājuši pieņemšanas stadiju – tā var notikt, nu, OK. Saviem spēkiem mums šos maniakālās impērijas draudus nenovērst. Atliek vienīgi dzīvot.

Es tik visu laiku jautāju paziņām, kas interesējušies par šo lietu: kāds tas kodoluzbrukums ir? Cik? Viena pilsēta? Rajons? Tas būtu mīnus tāds Kijivas rajons kā Oboloņa vai Troješčina? Vai arī apgabala centrs, kā, piemēram, Žitomira vai Ternopiļa?

Lasu par kodoluzbrukuma sekām Hirosimā. Lasu par sekām Nagasaki. Un, cik vien man nācies iepazīties ar cilvēka ļaunumu, ikreiz pārsteigumā sastingstu. Es nespēju pierast pie domas, ka pēc Aušvicas, Nagasaki, Hirosimas, pēc Bučas, Izjumas un Mariupoles ir dzīve.

Lai arī kāda tā dzīve nebūtu.

Nespēju noticēt, ka cilvēka prātā var iemitināties tāds ļaunums.

Bet tikmēr paziņas brīvprātīgie iepērk joda tabletes, kas lietojamas uzreiz pēc kodoluzbrukuma.

Ja arī kaut ko man šis iebrukums iemācījis, tad to, ka, lai cik arī pesimistiskas būtu visas prognozes, Krievija vienmēr izdarīs vēl ļaunāk.

Nu, un, ja mugursoma paliks vesela, tad praktisko padomu literatūra ar instrukciju dzīves atjaunošanai mums būs.

Kaut kad tad, pēc kodolziemas, sekos kodolpavasaris.

Jo vairāk mūsu viņi nogalinās, jo vairāk mūsu liecinās par viņu noziegumiem. Jo ir ļaunums, ko nevar aizmirst nekad.

*

Arvien biežāk atceros to ziemas vakaru mūsu mājā. Bet nav jau vairs pat pašas mājas.

Čehs atkal karo, jaunais romāns paliek nepabeigts, taču tas, ko viņš saka par karu, iet pāri robežām.

Ira Cilika veido jaunu kinoprojektu, piemeklē vārdus vēstīšanai par iebrukumu, lai ārzemēs mūs saprastu, un rūpējas par dēla Andrija audzināšanu.

Oļa ar meitu Zahu ir Vīnē. Raksta grāmatu bērniem par kino vēsturi.

Vitja – pie Hersonas. Atbrīvo dzimto zemi.

Iebrukuma sākumā es dzīvoju ar pārliecību, ka man jādokumentē krievu noziegumi, lai neviens un nekad to neaizmirstu.

Tagad mani notur apziņa, ka ar manu vārdu krājumu, manu kara valodu vajadzētu pietikt, lai pastāstītu par neiedomājami brīnišķīgajiem cilvēkiem, kas ir man līdzās.

*

Dzīvošana iebrukuma laikā – tā ir nemitīga ziņu gaidīšana no tuviniekiem.

Kā toreiz, kad dienām ilgi gaidījām “OK” īsziņas no maniem vecākiem okupētajā Bučā. Un beidzot pienāca viens īss vārds: “Dzīvi.”

Kā tagad gaidu ziņas no cīņubiedriem.

Tikai vienu īsu zīmi, aiz kuras ir dzīvība.

+.

++.

 

No ukraiņu valodas tulkojuši  Dens Dimiņš, Anete Simanovska, Dace Sparāne-Freimane un Justīne Vernera