Biogrāfija
Pats sākums bija, kad mācījos 10. klasē un miksēju dažādas skaņas ar savu ”speciāli pārtaisīto” divkasešu magnetofonu. Unikāli tas bija tāpēc, ka es pilnā nopietnībā spēlēju uz maģa kā uz instrumenta. Attieksme bija: es nopietni rakstu dzeju un saceru dziesmas, bet tas ko es miksēju, ir atkritumi, muļķošanās. Kāds draugs, kuram bija plašas zināšanas par elektronisko mūziku, man izskaidroja, kā sauc to, ar ko es nodarbojos.
Daudz samplēšanas, scratch, atbalsis, daudz sadzīves un visu pieejamo priekšmetu radītu trokšņu, kaut kas vietām ierunāts, dažviet iebļauts un iedziedāts. Kompozīciju garums — 5 sekundes līdz 3 minūtes. Rezultāts bija 1 stundu garš ”albums” kasetes formātā. Ar visu albuma noformējumu, paštaisītu kolāžu.
Tagad miksēju dažādās datorprogrammās. Pats saredzu daudz kļūdainu vietu, kuras bieži neprotu izlabot.
Tikai skatoties uz to visu no zināma attāluma, var to ievietot kādās kategorijās. Piemēram, "minimālisms" un "artists I tried but didn't like" vai arī "bomžmūzika" :-). Jo vārdiņš lo-fi mūsdienās zaudējis nozīmi. Lai atpazītu daudzus mājas apstākļos taisītus ierakstus, vajag labu aparatūru. Manā gadījumā tā nav. Visiem skaidrs, ka tas viss tā skan, jo taisīts ar nekvalitatīviem, ikdienā pieejamajiem līdzekļiem.
Teksta vai nu nav vai arī – tieši teksts ir centrā. Vismaz tā ir domāts. Dažādas rotaļas ar vārdu sagrozīšanu, rezultāts – ļoti tāls no izmantotajām intervijām ar literātiem vai nejauši atrastiem sarunu audioierakstiem. Protams, esmu dzirdējs "The Books" - viņiem šī ideja ir pirmajā vietā, bet man nav konkrētu vadmotīvu.
Daudz samplēšanas, scratch, atbalsis, daudz sadzīves un visu pieejamo priekšmetu radītu trokšņu, kaut kas vietām ierunāts, dažviet iebļauts un iedziedāts. Kompozīciju garums — 5 sekundes līdz 3 minūtes. Rezultāts bija 1 stundu garš ”albums” kasetes formātā. Ar visu albuma noformējumu, paštaisītu kolāžu.
Tagad miksēju dažādās datorprogrammās. Pats saredzu daudz kļūdainu vietu, kuras bieži neprotu izlabot.
Tikai skatoties uz to visu no zināma attāluma, var to ievietot kādās kategorijās. Piemēram, "minimālisms" un "artists I tried but didn't like" vai arī "bomžmūzika" :-). Jo vārdiņš lo-fi mūsdienās zaudējis nozīmi. Lai atpazītu daudzus mājas apstākļos taisītus ierakstus, vajag labu aparatūru. Manā gadījumā tā nav. Visiem skaidrs, ka tas viss tā skan, jo taisīts ar nekvalitatīviem, ikdienā pieejamajiem līdzekļiem.
Teksta vai nu nav vai arī – tieši teksts ir centrā. Vismaz tā ir domāts. Dažādas rotaļas ar vārdu sagrozīšanu, rezultāts – ļoti tāls no izmantotajām intervijām ar literātiem vai nejauši atrastiem sarunu audioierakstiem. Protams, esmu dzirdējs "The Books" - viņiem šī ideja ir pirmajā vietā, bet man nav konkrētu vadmotīvu.
