Latvijas Zemessardze
-
Raksta nobeigumā citāts no R.Kovtuņeko grāmatas, kaujas epizode pie Mazratniekiem, kareivja Jura Druvas atmiņas (71.lpp.): „kad krievi kārtējo reizi nāca uzbrukumā ar lielāku pārspēku viņiem izdevās iebrukt mūsu ierakumos... paņēmu savu Ofenrohr un grasījos atkāpties, palīgs jau bija pazudis. Ierakuma grāvis beidzās puskalnā, mūsējie, dzīvi palikušie, izlēca no ierakuma un tūlīt saņēma lodi, dažiem izdevās sasniegt uzkalniņu. Paskatoties uz krievu pusi tur viņu bija pilns lauks, nāca šaudīdami. Tagad pienākusi mana kārta lēkt ārā no tranšejas, bet vispirms noskaitu pātarus, domādams, ka savus brāļus, māsas, tēvu un māti vairs neredzēšu. Lēcu ārā no ierakuma, skrēju, pieliecies, cik zemu vien varēju, velku sev līdzi arī Ofenrohr, nokritu pie zemes, pēc brītiņa kāds man pieskārās un sievietes balsī vaicāja, kur esmu ievainots? Atbildēju, ka nezinu, laikam neesmu ievainots, jo sāpes nejūtu. Tad sanitāre iedeva padzerties un mudināja mani līst prom. Šo pārdzīvojumu iespaidā spēki bija izsīkuši un tikai pēc tam atklāju, ka esmu vilcis Ofenrohr pa zemi pielādētu. Labi, ka viss beidzās laimīgi, jo ierocis varēja arī sprāgt, tad ar mani būtu cauri. Pēc tam ar palīgspēkiem un artilērijas atbalstu triecienā krievus no mūsu ierakumiem padzinām. Krievu pusē bija ļoti daudz ievainoto un kritušo. Es ar Ofenrohr aizgāju atpakaļ pie divstāvu ķieģeļu celtnes Mazratniekiem, ko mēs saucām par aizsargu namu. Sētā pie saimniecības ēkas atradās liela zirgu mēslu kaudze, no kuras rēgojās šņorzābaki. Paņēmu aiz tiem un izvilku no mēslu kaudzes krievu zaldātu, kas tur bija paslēpies. Pienāca viens mūsu virsnieks, kas lika krievu nogādāt uz štābu kā „mēli”....”
http://www.diena.lv/blogi/mores-kaujas-6…
-
Raksta nobeigumā citāts no R.Kovtuņeko grāmatas, kaujas epizode pie Mazratniekiem, kareivja Jura Druvas atmiņas (71.lpp.): „kad krievi kārtējo reizi nāca uzbrukumā ar lielāku pārspēku viņiem izdevās iebrukt mūsu ierakumos... paņēmu savu Ofenrohr un grasījos atkāpties, palīgs jau bija pazudis. Ierakuma grāvis beidzās puskalnā, mūsējie, dzīvi palikušie, izlēca no ierakuma un tūlīt saņēma lodi, dažiem izdevās sasniegt uzkalniņu. Paskatoties uz krievu pusi tur viņu bija pilns lauks, nāca šaudīdami. Tagad pienākusi mana kārta lēkt ārā no tranšejas, bet vispirms noskaitu pātarus, domādams, ka savus brāļus, māsas, tēvu un māti vairs neredzēšu. Lēcu ārā no ierakuma, skrēju, pieliecies, cik zemu vien varēju, velku sev līdzi arī Ofenrohr, nokritu pie zemes, pēc brītiņa kāds man pieskārās un sievietes balsī vaicāja, kur esmu ievainots? Atbildēju, ka nezinu, laikam neesmu ievainots, jo sāpes nejūtu. Tad sanitāre iedeva padzerties un mudināja mani līst prom. Šo pārdzīvojumu iespaidā spēki bija izsīkuši un tikai pēc tam atklāju, ka esmu vilcis Ofenrohr pa zemi pielādētu. Labi, ka viss beidzās laimīgi, jo ierocis varēja arī sprāgt, tad ar mani būtu cauri. Pēc tam ar palīgspēkiem un artilērijas atbalstu triecienā krievus no mūsu ierakumiem padzinām. Krievu pusē bija ļoti daudz ievainoto un kritušo. Es ar Ofenrohr aizgāju atpakaļ pie divstāvu ķieģeļu celtnes Mazratniekiem, ko mēs saucām par aizsargu namu. Sētā pie saimniecības ēkas atradās liela zirgu mēslu kaudze, no kuras rēgojās šņorzābaki. Paņēmu aiz tiem un izvilku no mēslu kaudzes krievu zaldātu, kas tur bija paslēpies. Pienāca viens mūsu virsnieks, kas lika krievu nogādāt uz štābu kā „mēli”....”
http://www.diena.lv/blogi/mores-kaujas-6…
| ← iepriekšējā | 72. no 109 | nākamā → |
