Par spīti garumam filma neliekas mākslīgi stiepta vai samocīta. Vienkārši tāds stāst par literatūras pasniedzēju, kurš sevi jūt kā sievieti un vēlās dzīvot kā sieviete. Ar visām tām sekām ko tāds lēmums var izraisīt sabiedrībā, kolēģos, līdzcilvēkos un ģimenē. Nav jau visu laiku ļoti aizraujoši, bet tiko kaut kam sāc nenoticēt, vai pazaudē pavedienu varoņu rīcības motīvos, vai vienkārši viss sāk likties par sarežģītu tā seko kāds atslābuma moments kā feinā mūzikas videoklipā. Jāsaka, ka mūzikas izvēle ir viens no filmas trumpjiem.
Ja esi kvēls Kaspara Dimitera fans, tad šo labāk neskaties, bet kopumā mazliet smeldzīgs, bet ar gaišu pēcgaršu stāts par cilvēkiem, kuri ir mums līdzās un katram pašam jāuzdod sev jautājums vai tu spēj to pieņemt vai nē, vai tu vienīgais uzskati ka esi pareizais utt.
Viss ir relatīvs.
Bet filma ir noskatīšanās vērta.