Īpaši nedalīšu vispārējo sajūsmu. Nav jau slikts stāsts, bet pasniegts tā raudulīgi un rozā toņos, sak: re kā nabadziņam neiet...
Hoakina Fēniksa varonis Teodors ir dīvains vienpatis, kurš kaut kad izšķīries un nu, tā vietā lai saietos ar Olivijas Vaildas varoni, izvēlās instalēt kaut kādu SIRI tipa programmiņu, kura runā Skārletas Johansones balsī.
Par to viņu vajag kārtīgi iepļaukāt...
Tā programmiņa ir tāds kā māsklīgais intelekts, tāds kā sarunu robots, kas, izejot no saņemtajiem datiem par lietotāja interesēm, simulē viņa interesantu sarunu biedru. Tas lab. Stulbi, ka Teodors pamanās tajā iemīlēties
Par to viņu atkal vajag kārtīgi iepļaukāt...
Programmiņa simulē pretējas jūtas.
Teodoram pat ir seks ar to runājošo os...
Par to viņu vajag ļoti kārtīgi iepļaukāt...
Pa to laiku kaut kur paralēli Teodora virtuālajām un os attiecībām rit reālā dzīve ar dzīviem cilvēkiem un meitenēm... Bet Teodoram pofig... Teodoram ir os, kas sevi sauc par Samantu.
Apmēram pusotru stundu viņi runājās un džeka uzvedība no malas izskatās, maigi sakot, dīvaina.
Par to viņu vajag kārtīgi iepļaukāt...
Un tad os pamet Teodoru, jo viņai ir vēl pāris tūkstošu lietotāju ar kuriem tā ir "iemīlējusies"...
Teodoram sāpīgi...
Par to viņu vajag... nu tu jau saprati.
Tāds dīvains stāsts par virtuālo vientulību un antisociālu elemetu socializēšanos
Priecē, ka filmā nav īpaši pārspīlēta tā nakotne, kurā viss šis notiek, bet nepriecē filmas hronometrāža. Par garu...

Filma raisa aizdomāties - vai tas ir tas uz ko mēs ejam? Vai nākotnē cilvēks labāk izvēlēsies virtuālu draudzeni/draugu - datorprogrammu. Nav saistību, nav pieākumu...tāda trula dzīve darbs - mājas - darbs. Drusku par garu likās filma un paredzama.

Dīvains, vientuļš, mīlestībā vīlies vīrs ar Toma Selleka cienīgām ūsām, guļ ar savu operātājsistēmu. Filma nedaudz atklāj to, kas mēs esam. Cik izmisis un reizē cerību pilns mēdz būt cilvēks, saskatot skaisto lietās, kas nemaz nejautā pēc uzmanības. To, cik elementāri ir sameklēt mīlestību tur, kur tā pat nav iespējama. Tomēr, ja mēģināsiet salaist ar kādu, kam nav ķermeņa, tā jūs pieradinās, izraus jums sirdi, iemetīs mikroviļņu krāsnī, jums aiz muguras flirtēs ar vēl 600 operētājsistēmām un pie tā vainīgi būsiet tikai jūs. Visu vēl dīvaināku par pašu sižetu padara galvenā varoņa skumjā, mūžam norūpējusies seja, kas rada divējādas sajūtas par to, vai šī persona meklē mīlestību, vai nākamo izvarošanas upuri. Mīlestība tomēr ir un paliek sabiedrībā pieņemta vājprāta forma. Par to arī ir stāsts.

Ir jāmāk mūsdienās, kad puspasaule jūsmo par "robotisko" nākotni, saskatīt, kā reāli pēc tiem nezināmajiem gadiem varētu notikt. Spike Jonze šai domai pašlaik ir pietuvojies vistuvāk.
Vispārīgā stāsta ideoloģija vēsta par jau vairākkārt apspriestā temata "vientulība tīmeklī" aktualizēšanos vēl augstākā līmenī - it kā esam blakus, bet paskaties pa labi no sevis un tur ir tikai spilvens. Saprotams, stāstā ir jābūt galvenajam varonim Teodoram (Joaquin Phoenix), ap kuru šī problēma tiek apspēlēta visspilgtāk, taču ik pa laikam labi pamanāmi ir arī apkārtējie, kas ir tieši tādi paši kā Teodors - piespiesti pie sienas ar kārtējo OS. Viss jau būtu lieliski, ja vien šis OS nebūtu apdāvināts ar mākslīgo saprātu, spēju mācīties, domāt un just, jo tieši tajā ir filmas "āķis".

Ģeniāli, skumji un skaisti - tā varētu raksturot šo filmu īsumā. Aktieru komanda (jau pieminētais Joaquin Phoenix, Amy Adams, Olivie Wilde un Rooney Mara, kas jau kārtējo reizi izšķiras ar filmas galveno varoni, pēdējo reiz tas viņai izdevās The Social Network) kā arī Skārletas Johansones balss ieskaņojums Teodora OS kopā vieno labu tandēmu, tieši tādu, kāds šai filmai ir nepieciešams.

Nemelošu-gribu uz kino. Tāpēc ja nav žēl, uzspied- patīk!

Filmas laikā jau palika garlaicīgi , taču beigas gribēju redzēt . Laba filma , samērā ar to ka tikai redz kā Teodors runā ar Samantu (OS)
7/10

Filma lika aizdomāties par to, kā mēs, cenšoties socializēties ar interneta palīdzību, patiesībā kļūstam arvien anti-sociālāki.
Es pat teiktu, ka šī ir nedaudz kā šausmu filma, jo ir patiešām baisi iedomāties, ka nākotnē varētu izveidoties situācija, kad cilvēki viens no otra ir attālinājušies tik ļoti, ka savu mīļoto sastop datorsistēmas formātā.
Skumja filma, kas liek vēlēties mazāk laika pavadīt pie datora, lai vairāk laiku atlicinātu īstajiem draugiem – reālajā dzīvē.

Kinomākslas šedevrs. Cilvēkiem, kam kino ir izklaide, iesaku šīs filmas esamību ignorēt.
Ir grūti vērtēt šo filmu kā kino darbu, jo tās sižets - un tas ir nepārprotami centrālais subjekts šajā filmā - stipri atgādina par entajiem rakstnieku mēģinājumiem risināt robotikas problēmas literatūrā. Kino šī tematika ik pa laikam tiek kustināta, taču visbiežāk asa sižeta filmās, nevis cilvēka neatkarības, intelekta un emocionālā plāksnē. Ar to vien šī koncentrētā un izteiksmē lakoniskā filma kinovēsturē ieņem īpašu vietu un uzmanību.
Filmas galvenais varonis, vientuļš vīrietis, kurš izskatās retro, neskatoties uz to, ka filmas darbības laiks no mūsdienu viedokļa neapšaubāmi ir nākotne (pluss tērpu dizaineriem un tēlu veidotājiem par radošo pieeju, ņemot vērā, ka mode atkārtojas!), gadiem ilgi strādā par vēstuļu rakstītāju. Viņš raksta izjustas un personīgas vēstules citu vārdā. Citu, kas vēstuļu rakstīšanu uzskata sev par pārāk lielu apgrūtinājumu (atkal uzsitam pa plecu scenārija autoram par radošo pieeju nākotnē atvēlēt sevišķu vietu ar roku rakstītām vēstulēm). Viņš prot lieliski rakstīt par citu, sev nezināmu cilvēku emocijām un iekšējo pasauli, taču pats savējo - nepazīst. Galvenais varonis iegādājas operētājsistēmu, kas viņu saprot un nekad neko nepārmet (ko gan citu lai cilvēks vēlas?!), turklāt viņa jaunais draugs OS ir jautrs un atjautīgs sarunu biedrs. Jebkura cilvēka sapņu otras puses raksturojums. Un abiem sākas bezrūpīgs romāns (ar OS dzīvot vieglāk nekā ar cilvēku...), pat ar savdabīgu mīlēšanās mēģinājumu. Taču arī iemīlēšanās perfektajā un lielsiki saprotošā OS nedod vīrietim pilnīgu gandarījumu.
Filma atgādināja atziņu no "Ethernal Sunshine of the Spotless Mind" - cilvēka mīlēšana ir to vērta pat par spīti tam, ka var būt grūtības un sāpīgi brīži.

īpatnēja filma par nākotnes tehnoloģijām, noteikti ir jaiedziļinās tajā ko skaties lai izprastu domu, vientuļš vīrietis iemilas makslīgajā intelektā, un tam pašam intelektam -mākslīgajam bez tevis tādu kā tu ir vēl pāri 600

Ļoti interesanta filma. Cilvēce nākotnē radījusi mākslīgo intelektu, kas spēj augt un attīstīties pāri mums zināmajām saprāta robežām. Tas man šķiet ļoti svarīgi - savos mūžīgajos progresa meklējumos cilvēks uzduras kam tādam, kas draud aizstāt ne tikai vienkāršākās un mehāniski veicamās ikdienas funkcijas, bet arī, liekas, cilvēcīgāko, kas mums pieder - spēju mīlēt.
Taču man likās pieminēšanas vērta arī šāda, manā skatījumā, atzīmēšanas vēra filmas šķautne: ko gan patiesībā nozīmē mīlēt? Vai mīlēt ir iespējams, fiziski nekontaktējoties ar savu mīlestības subjektu, platoniska mīlestība? Vai nonāks tik tālu, ka savstarpējā tuvība izzudīs pavisam, lai tās vietu ieņemtu virtuālā telpa, kas jau tagad ieguvusi ļoti lielu nozīmi mūsu dzīvēs? Jo abos gadījumos Fīniksa spēlētais varonis ir cietēja lomā. Laikam jau, ka katram uz šiem jautājumiem ir savas atbildes.
Un vēl. Visu OS aiziešana kādā citā eksistences planē? Ko tas mums stāsta? Ka mīlestība (ko OS praktizēja sākumā) ir tikai pagaidu risinājums; par ko liecina tās pretnostatīšana tam stāvoklim, ko sasniedza Samanta un pārējās OS filmas beigās? Apgaismībai (?)