Šo noskatoties tu nošausi prāvu zinību zaķu bariņu ar vienu piegājienu. Pirmkārt - režisors ir no Montī Paitona Lidojošā Cirka, tas vien jau nozīmē stilu, pamelnu humoru, ironiju un veselīgu cinismu vienuviet. Otrkārt - nav jāskatās "1984", kuru, ja neesi lasījis slaveno Džordža Orvela romānu, ir diezgan pagrūti uztvert, jo šajā filmā ir atsauces uz totalitāro iekārtu, Lielo Brāli utt kur visi tiek novēroti, kontrolēti un birokratizēti. Treškārt - te ir atsauces uz birokrātisko nonsenu no Kafkas "Procesa", tā kā arī to vari nelasīt. Ceturtkārt - retro futūrisma dizainā nevar nepamanīt jau pieminētās Metropoles inspirācijas. Neizpaliek vēl dažādas atsauces un mājieni gan Orsona Velsa "Pilsoņa Keina", gan Aldosa Hekslija "Brīnišķā Jaunā pasaule", gan režisora Akira Kurosava daiļrades virzienos. Vārdu sakot, jo vairāk būsi lasījis un redzējis, jo vairāk kaut ko šajā stilīgajā pseido futūriskajā nākotnes vīzijā atradīsi.
Vienīgā filmas nebūšana ir tā, ka filmas muzikālā pamattēma, bezbēdīgā dziemiņa par Brazīliju, tev galvā skanēs vēl pāris dienas.