Biogrāfija
Esmu dzimusi 20.gadsimta otrās puses skaistākā gada 5.septembrī Valmierā. Bērnības un skolas gadi pagāja Rīgā, brīvajos brīžos dziedot tolaik zināmajos bērnu un jauniešu kolektīvos – mazbērnu ansamblī „Mazputniņš”, Rīgas Pionieru pils bērnu korī „Rīga” un vēlāk meiteņu vokālajā ansamblī „Tonika”. Par šo agrīno ievirzi mūzikas pasaulē abas ar māsu esam pateicīgas savai mammītei. Vislielāko prieku gan sagādāja pašas apgūtā klavierspēle – līdzko deguns sniedzās līdz balto taustiņu rindai, tā pirksti meklēja skanīgākās notis. Šī aktivitāte nepalika nepamanīta vecāku acīm, līdz ar to neizbēgami sekoja manas gaitas mūzikas skolā. Tomēr bija nodarbes, kas par mūzikas skolu un klarnetes spēli bija tuvākas sirdij – dziesmu klades, kas katru vakaru kopā ar māsu tika pārdziedātas, piespēlējot „savus pavadījumus”, kinofilmu skaistāko melodiju interpretēšana uz melnbaltā instrumenta… Sāka rasties arī pirmās kompozīcijas, ko tolaik neiedrošinājos tā dēvēt, sak, tik diži nosaukumi jau piedien vien Mocartam un Raimondam Paulam… 10 gadu vecumā pieķēru sevi visai bieži rīmējot un sacerot dzejolīšus. Taču pirmie šedevri diemžēl nav saglabājušies.
Vasaru un ziemu brīvlaikos bieži ciemojāmies “Rodžu” mājās Jaunbērzes pagastā, kur tolaik vēl tikai brieda slavenais māsu Legzdiņu duets. Tur abas ar māsu varējām izdzīvot īstu lauku bērnu dzīvi, ieskaitot gotiņu slaukšanu, aitu cirpšanu un kāju sildīšanu siltā kūdrā, kas sajaukusies ar silti pārstrādāto zaļbarību pie lielās fermas “parādes durvīm”. “Rodžu” lielajam radu pulkam rīkojām savus koncertus divu māsu pāru sastāvā. Mūsu māsīcas Aija un Gundega gan bija un ir krietni atraktīvākās un labā nozīmē dullākas māsas par mums – sīkajām pārdaugavietēm.
18 gadu vecumā nonācu Grundzāles pagastā, kur nu jau esmu iesakņojusies. Skaidrs, ka par galveno ēku manā dzīve arī šajā apvidū kļuva kultūras nams. Te dziedāts tā laika “kolchoza” korī, spēlēts estrādes ansamblī, joprojām aktīvi notiek darbošanās dziedošo dāmu apvienībā “Prieks, kur tu rodies?!”. Paralēli darba gaitām Grundzāles pamatskolā esmu cītīgi kopusi savu vaļasprieku - muzicēšanu dažādos saviesīgos pasākumos kā cilvēks – orķestris. Šobrīd strādāju Grundzāles kultūras namā un cenšos saredzēt ceļu uz mūsdienu latvieša kultūras dzīves vajadzību apzināšanu laukos. Arvien vēl muzicēju saviesīgos pasākumos.
1994.gadā pats nelabais mani iedīdīja Ojāra Vācieša drastiskajam mīlas dzejolim “Ko man ar tevi padarīt?” piedarināt meldiju un gatavo skaņdarbu nogādāt Borisam Rezņikam. Ierakstu studijā “Studio 55”, kas toreiz atradās viesnīcas “Latvija” galvgalī, pie pults darbojoties laipnajam un iecietīgajam Ivaram Vīgneram, tiku profesionāli dresēta savas pirmās dziesmas ierakstam. Šīs sastrādāšanās rezultātā tapa romantiski apcerīgs garadarbs, kas 1994,gada “Mikrofona” aptaujā iekļuva 2 nominācijās – “Gada debija” un “Lipīgākais meldiņš”. No vairāk kā 80 dziesmām Raimonds Pauls izvēlējās dziesmu “Ko man ar tevi padarīt?”. No brīnumiem mana mute atvērās jo plati, bet aizvērās tikai pēc svinīgās ceremonijas, tādēļ balvas saņemšanas brīdi atceros kā absolūti kaunpilnu mirkli uz Dailes teātra skatuves visu Latvijas estrādes mūzikas korifeju priekšā.
Acīmredzot neesmu pratusi novērtēt Maestro atzinību, allaž cīnoties ar šaubām par savu dziesmu nepieciešamību laist tautās. Taču dzīve jau liek satikt tos cilvēkus, kas ikvienā gadījumā kļūst par mūsu skolotājiem. Šāds cilvēks manā šaubu ceļā ir bijis Edvīns Jēkabsons, kādreizējās smilteniešu grupas “Kaimiņi” ģitārists. Izsakot vienu vienīgu frāzi, viņš sašķobīja manu pārliecību par savu nevarēšanu: “Jo personiskāk tu raksti, jo vairāk uzrunā citus,” tā viņš viedi teica. Šie vārdi manā prātā iekrita izsacīšanas brīdī un dzīvo tur joprojām. Paldies, Edvīn!
Dziesmas esmu ierakstījusi dažādās studijās – gan Valgā pie Andra Niklaviča, gan Mārupē pie Atvara Sirmā. Pēc ilgāka laika atsākusies sadarbība ar Andri Šīrantu un no jauna - ar Jāni Krūmiņu (īsto vīru no “Apvedceļa”).
Dziesmu rašanās ir kā radību process – nemiers un dvēseles sāpes PIRMS, atvieglojums un prieks – PĒC.
Ja kādam noderēs šie nedaudzie mani gara lidojuma augļi, būšu priecīga!
Tālrunis saziņai: 29128298.
Vasaru un ziemu brīvlaikos bieži ciemojāmies “Rodžu” mājās Jaunbērzes pagastā, kur tolaik vēl tikai brieda slavenais māsu Legzdiņu duets. Tur abas ar māsu varējām izdzīvot īstu lauku bērnu dzīvi, ieskaitot gotiņu slaukšanu, aitu cirpšanu un kāju sildīšanu siltā kūdrā, kas sajaukusies ar silti pārstrādāto zaļbarību pie lielās fermas “parādes durvīm”. “Rodžu” lielajam radu pulkam rīkojām savus koncertus divu māsu pāru sastāvā. Mūsu māsīcas Aija un Gundega gan bija un ir krietni atraktīvākās un labā nozīmē dullākas māsas par mums – sīkajām pārdaugavietēm.
18 gadu vecumā nonācu Grundzāles pagastā, kur nu jau esmu iesakņojusies. Skaidrs, ka par galveno ēku manā dzīve arī šajā apvidū kļuva kultūras nams. Te dziedāts tā laika “kolchoza” korī, spēlēts estrādes ansamblī, joprojām aktīvi notiek darbošanās dziedošo dāmu apvienībā “Prieks, kur tu rodies?!”. Paralēli darba gaitām Grundzāles pamatskolā esmu cītīgi kopusi savu vaļasprieku - muzicēšanu dažādos saviesīgos pasākumos kā cilvēks – orķestris. Šobrīd strādāju Grundzāles kultūras namā un cenšos saredzēt ceļu uz mūsdienu latvieša kultūras dzīves vajadzību apzināšanu laukos. Arvien vēl muzicēju saviesīgos pasākumos.
1994.gadā pats nelabais mani iedīdīja Ojāra Vācieša drastiskajam mīlas dzejolim “Ko man ar tevi padarīt?” piedarināt meldiju un gatavo skaņdarbu nogādāt Borisam Rezņikam. Ierakstu studijā “Studio 55”, kas toreiz atradās viesnīcas “Latvija” galvgalī, pie pults darbojoties laipnajam un iecietīgajam Ivaram Vīgneram, tiku profesionāli dresēta savas pirmās dziesmas ierakstam. Šīs sastrādāšanās rezultātā tapa romantiski apcerīgs garadarbs, kas 1994,gada “Mikrofona” aptaujā iekļuva 2 nominācijās – “Gada debija” un “Lipīgākais meldiņš”. No vairāk kā 80 dziesmām Raimonds Pauls izvēlējās dziesmu “Ko man ar tevi padarīt?”. No brīnumiem mana mute atvērās jo plati, bet aizvērās tikai pēc svinīgās ceremonijas, tādēļ balvas saņemšanas brīdi atceros kā absolūti kaunpilnu mirkli uz Dailes teātra skatuves visu Latvijas estrādes mūzikas korifeju priekšā.
Acīmredzot neesmu pratusi novērtēt Maestro atzinību, allaž cīnoties ar šaubām par savu dziesmu nepieciešamību laist tautās. Taču dzīve jau liek satikt tos cilvēkus, kas ikvienā gadījumā kļūst par mūsu skolotājiem. Šāds cilvēks manā šaubu ceļā ir bijis Edvīns Jēkabsons, kādreizējās smilteniešu grupas “Kaimiņi” ģitārists. Izsakot vienu vienīgu frāzi, viņš sašķobīja manu pārliecību par savu nevarēšanu: “Jo personiskāk tu raksti, jo vairāk uzrunā citus,” tā viņš viedi teica. Šie vārdi manā prātā iekrita izsacīšanas brīdī un dzīvo tur joprojām. Paldies, Edvīn!
Dziesmas esmu ierakstījusi dažādās studijās – gan Valgā pie Andra Niklaviča, gan Mārupē pie Atvara Sirmā. Pēc ilgāka laika atsākusies sadarbība ar Andri Šīrantu un no jauna - ar Jāni Krūmiņu (īsto vīru no “Apvedceļa”).
Dziesmu rašanās ir kā radību process – nemiers un dvēseles sāpes PIRMS, atvieglojums un prieks – PĒC.
Ja kādam noderēs šie nedaudzie mani gara lidojuma augļi, būšu priecīga!
Tālrunis saziņai: 29128298.
