Ieva Trimalniece (55)

Sarkanās līnijas. Mēs katrs pats novelkam. Dzīvē savā. Melot? Drīkst. Mīlēt? Ir aizliegts. Zagt? Protams, jā. Debesīs lūkoties ar gaišām acīm? Kas tas par neprātu! Tāda, liekas, ir šī pasaules gudrība. Tā šķiet. Koku zaros lietus līst. Un nepārstāj jau tik ilgi....

Ja rīt sniegs snieg. Tad pasaule ir šodien jāapciemo. Kamēr vējš koku galotnēs tā dzied. Pirms sniega maiguma, kurš pasaulei savu mīlestību atnesīs. Lai ko cilvēka acis redzēt spētu, tas vienmēr ir mīlestībā dzimis. Vai to zinām vai tik nojaušam vai neticību savu...

Katrai dienai ir savs stāsts. Tāds viens vienīgs. Ne līdzīgs, ne atkārtojams. Viens. Visā pasaulē. Un cilvēkam katram tāpat savs dienas stāsts. Ak, cik dienā stāsti rodas? Vai to apjaust tā īsti spējam??? Tā vietā citu teikto pāri pārklājam visai pasaulei - nu...

Cilvēks drīkst brīvi izvēlēties ko redzēt, piedzīvot. Lasīt un klausīties. Arī ticība vienai vai kādai citai fiziskās pasaules garīgai izpausmei ir brīva griba. Mēs vienkārši izgaismojam katrs savu dzīves ceļu, kuru ejam. Un katra paša izvēle, ko savā dzīvē radīt....

Mēs jau paši izvēlamies savas dzīves straumi. Mierīgu vai krāčainu. Izvēlamies. Pēcāk savas izvēles aizmirstam. Un tad dzīvojam. Ar degsmi. Vai dziestot. Ar prieku. Vai skumjām. Dažādi. Tik dažādi kādi katrs esam. Un tā IR LABI! Pretēji nav jēgas šajā pasaulē būt....

Ir svētdiena. Var ļauties NEKĀ NEDARĪŠANAS mākslai. Atļaut pašai sev būt mierā. Bez simts un viena darba. Kuru nudien ir pasaulē daudz par daudz. Taču tajā visā ir arī kāda miera sala, osta vai liedags. It kā tur nekas nenotiek, ja lūkojas ar cilvēka acīm. Taču...

Garīgi augot, ceļas sirds vibrācija. Mums tikai tāds dzejolis patiks un uzrunās, kas līdzībās vai simbolos sasaistās ar mūsu jūtām, kas vibrē vienādā frekvencē ar mūsu dvēseli. Cits cilvēks, kam vibrācijas zemākas, nesapratīs mūsu sajūtas un rakstīto sapratīs savādāk....

Mēs TIK DAŽĀDI esam un varam būt. Savās pārliecībās. Savā ticībā. Savās šaubās un baiļu upes brienot. Pasaules kalni ir tik ļoti trausli, kaut akmens šķiet tik ciets. Un TOMĒR! Cilvēks var šo pasauli vienā mirklī sagraut. Par pelniem pārradot visas pilis un visu...

Viens meklē Gaismu, otrs Tumsu. Un vēl kāds vienkārši vēro. Katram mums ir savi sapņi un ilgas. Un katrs mēs varam otram dot. Savu Gaismas dzirksti. Un arī Tumsas atpūtas mirkli. Galu galā. Viss IR VIENS...

Mēs katrs esam vairāk kā asinis un piens. Daudz vairāk...

Ir daudz runāts. Un vēl vairāk klusēts. Ko tālāk, cilvēk, vēlies? Ir daudz redzēts. Un vēl vairāk neieraudzīts. Daudz vairāk. Cilvēks ir ar divām sejām, divām dabām. Katrs mēs. Lai arī baltie putna spārni tā tiek ilgoti. Un var jau tas tā būt, ka tie ir cilvēkam...