Vakar, 16. aprīlī klubā „Melnā Piektdiena” notika Ziemas Epilogs – noskaņu vakars. No paredzētās četrotnes pilnā garumā dzirdēju grupu „Emily Rose”, kuras sastāvs, pa daļai dzīvojošs Lielbritānijai, pa daļai Latvijā, koncertā izpildīja baudāmu postroku. Šis mūzikas stils visnotaļ dažādi iespaido cilvēku psihes – vieniem tā šķiet garlaicīga mūzika, citiem raisa nomāktību, bet, piemēram, mani postroks ļoti atslābina. „Emily Rose” koncertam bija labi sagatavojušies – kosmogēnu video projekciju pavadīti mūziķi viens ar otru veda saspēli. Šķietami intraverti, bet tomēr gana ekspresīvi, lai nezaudētu klausītāju uzmanību. Atdošanās mūzikai bija nepārprotama, ko izjuta arī vijoles lociņa sari.

Aizdomājos par postroka misiju neskaitāmo stilu jūrā. Principā izteiksmes līdzekļi šo stilu pārstāvošajām grupām lielākoties būs vienādi – skaņu anatomijas, dinamikas iespēju un modernās elektronikas disfunkciju preparēšana. Tāpēc postroka panākumi, manuprāt, slēpjas iracionālā aspektā – spēja saviem klausītājiem atklāt konkrētā mirkļa vienreizējo burvību. Nemainīgs plūdums, par spīti kāpumiem un kritumiem. Pēc šādiem priekšnesumiem man rokkoncerti, kuri sastāv no triju minūšu ilgu dziesmu virknējuma, bieži liekas nevajadzīgi saraustīti un garlaicīgi. Postroks izlutina. Lieki piebilst, ka naktī no piektdienas uz sestdienu man bija ļoti labs miegs.