Salst...
Salst… tik ļoti, ļoti salst…
Brīdī, kad gribēju zvanīt apsaimniekotājam, lai izteikt savas domas par aukstajiem radiatoriem, atskārtu:
Tas nav aukstums, kas istabu pilda, -
Mana dvēsele klusumā kalst.
Mana miesa pēc skāviena alkst
Un sirds, kā neprātīga dzeguze,
Pēc tīras mīlestības sauc…
Gribas kliegt… kliegt kā neprātīgai…
Neesot pieņemts izrādīt jūtas šādā veidā, saka, ka varot nonākt vājprāta namiņā…
Lai! Lai uzvelk trako kreklu!
Kas man ko zaudēt, nožēlot?
Es esmu dzīva un vēlos
Lai sadzird, kad es ko saku,
Bez pārmetumiem, vainu uzveļot.
Salst… tik ļoti, ļoti salst…
Asaras smacē, vārdi aprauti – gūstā,
Un es… kā vēja dzēsta sveces dakts...
/A. Ezerroze/