TĀDS RUDENS...
– TĀDS RUDENS –
Krīt lēnām dejodamas kļavu lapas,
ne tām ko zaudēt, ne tās var pārprast,
tās izdejo atvadu tango ar vēju,
noskūpsta zemi:
– māt, te nu es esmu...
Kāda aizmirsta vārpa no smaguma lokās,
vējš viņu rausta un loka sev rokās,
tā nespēj vairs pretoties vēja skavām:
– nu gulstu es, māt, pie kājām tavām...
Lietus aizskalo renstelēs zeltainās lapas,
purva muklājā skumdamas dzērves dzied:
– projām jādodas mums, jāpamet mājas,
lai atgrieztos atkal, kur gaida aizvien…
Ielas pustukšas… Savāds miers ir visapkārt,
tikai dzirdu, kā klusumā sauc kāda balss:
– te es esmu! Jel, palīdziet mājas man atrast,
arī man šai rudenī ļoti salst…
/Agnese Ezerroze/