KRUSTCELES
Tāds savāds Likteņceļš mums ejams,
Ne man, ne tev tas neapejams.
Vairs pēdas neizdzēst tur atstātās,
Un smilgas neizplēst vējā šūpotās.
Oļi pēdas ilgi vēl svilinās -
Par gadiem zaudētiem zīmogus klās.
Smilšu graudiņi berzīs un īdēs –
Smagums iegulsies sirds slēptās dzīlēs.
Acīs kā spogulī skaties! Redzi?
Tur Nelaiks tavs smejas par mani.
Un paskat – tur skeleti skapī –
Kas nepateikts, piedots, bet manī!
Kur likt man tos smieklīgos ērmus,
Kas vajās ik soli, kur likšu?
Ceļš vīsies pār grāvjiem ar ēnām,-
Cik tālu es viena tikšu?
Bet ceļš nu katram savs ejams,
Kopīga taka par šauru mums bija.
Toreiz krustcelēs jokus kāds dzina,
Ja pa vienotu ceļu iet lika.
/A.Ezerroze/