Pēdējā mēneša laikā divas reizes tiku nosaukts par bezmugurkaulainu kosmopolītu. Uzbraucieni paši par sevi man nav nekas jauns, bet “bezmugurkaulains” un “kosmopolīts”- gan. Abas reizes šos apzīmējumus izpelnījos tad, kad iebildu pret šobrīd notikošo histēriju par bēgļiem un imigrantiem.

Mani pārsteidz tas dīvainais naids un sašutums, ar kādu tiek uztverta ideja, ka Latvija varētu dot patvērumu kādam cilvēkam, kurš bēg no kara, no ISIS, par kuru zvērībām mēs lasām vai katru dienu. Netiek prasīts nekas pārcilvēcisks, nekas īpašs- tikai dot patvērumu vienkāršiem cilvēkiem. Bet nē- “neviens jūs te nav saucis, vācieties prom!”. It kā latvieši paši nekad nebūtu bēguši. Bēga gan- gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā, un pat kara beigās- pēkšņi neviens vairs neatceras, kā latvieši zvejnieku laivās bēga uz Zviedriju? Pat šodien latvieši pārmet zviedriem, ka tie izdeva aizbēgušos leģionārus Staļinam (konkrēts piemērs- tenisists Ernests Gulbis). Bet kas notiek, kad pašiem jāpalīdz no kara bēgošiem cilvēkiem? Tad tiek rīkoti piketi (4. augustā), gājieni (plānots 22. septembrī) un domubiedru grupas, kas ar putām uz lūpām bļauj, ka te nevienam nav vietas, ka katrs pats vainīgs. Pretīgi paliek, skatoties uz tādu divkosību.

Arguments, ka šie 250-6000 bēgļi, kas Latvijai VARĒTU būt jāuzņem, radīs draudus nācijas pastāvēšanai, ir vienkārši idiotisks. Tiešām 0.3% Latvijas iedzīvotāju skaita apdraud pārējos 2 miljonus? 25 gadus pēc neatkarības atgūšanas mēs ar saviem 26% krievu joprojām runājam krieviski, nevis latviski, bet nācija joprojām turas.

Vēl viens apgalvojums, kas izraisa sašutumu sabiedrībā, ir tas, ka valsts bēgļiem maksāšot lielāku pabalstu, nekā tavai vecmāmiņai. Muļķības. Izlasot vairāk par virsrakstu, var uzzināt sekojošo- lai pieteiktos šim pabalstam, personai jāiegūst bēgļa statuss. Tas ir- jāpierāda, ka savā valstī tai draud nāve, spīdzināšana u.tml. Tātad ar vienkāršu “es gribu pabalstu!” nepietiks. Piesakoties pabalstam, jāuzrāda Latvijā noslēgts darba līgums, kurā minēts, ka persona saņem mazāk par valsts noteikto minimālo mēnešalgu, un strādā ilgāk par 2 mēnešiem. Ja pabalsts tiek piešķirts, to maksā ne ilgāk kā 12 mēnešus. Tas sanāk nedaudz vairāk 3000€- aptuveni puse no tās naudas summas, ko par vienu bēgli Latvija saņem no ES. Kur ir problēma?

Tāpat migrācijas pretiniekus nodarbina jautājums- kāpēc tie bēgļi nepaliek tuvākajā kaimiņzemē, kāpēc cenšas nokļūt Eiropā? Atzīstos, nezinu. Bet domāju, ka iemesls ir tas pats, kā dēļ latviešu bēgļi pēc Otrā pasaules kara devās līdz pat ASV un Austrālijai. Acīmredzot, karā ir kas tāds, kas liek cilvēkiem bēgt pēc iespējas tālāk. Neticami mums, kas nevienu kara dienu nav piedzīvojuši, vai ne?

Tiktāl par bēgļiem. Nestrīdos, ka imigrantu vidū ir arī prasti dīkdieņi un cūkas, bet ne par tiem stāsts. Ne jau Latvija ir tā valsts, uz kuru var doties vieglas dzīves tīkotāji. Turklāt ticu tam, ka mūsu atbildīgie dienesti spēj tikt galā ar nelegālo imigrāciju un noziedzniekiem.

Savukārt ar to, ka uz Latviju mācīties un izveidot labāku dzīvi brauks arī kāds citas krāsas cilvēks, mums ir jārēķinās- Latvija tomēr ir attīstīta valsts, ja arī sabiedrības uzvedība ne vienmēr par to liecina.

Kārlis Immers

2015.IX.8

Dati no wikipedia.org, pmlp.gov.lv, diena.lv, tvnet.lv