Šonedēļ tikai biju sācis programmu priekš ''Century ride'' jeb 100 jūdžu braucienam. Izminis pirmo trenniņu pēc grafika skatijos, ka brīvdienās paredzēti braucieni ap trīsdesmit kilometriem. Piedāvāju savam draugam Agrim izbraukt, jo kompānijā tomēr kilometri ātrāk skrien. Taču mēs jau pirms kāda laika bijām runājuši , ka vajadzētu pārspēt līdzšenējo rekordu - 80 km pa vienu vakaru. Tā nu tapa ideja par 100 km braucienu,un tā maršrutu: Cēsis- Alauksts - Cēsis. Zināmā mērā biju uztraucies, jo dēļ karstā laika netrennējos tik ļoti un nejutos ka būtu lab]akajā formā. Kad ceturtdienā dabuju sporta uzturu un piektdienā jau sāku ogļuhidratu uzlādi mana pārliecība auga. Pašā vakarā apkopu savu rumaku, pielādēju somu ar augļiem, kurus ēst pa ceļam un gāju gulēt ap 22:00. Biju jau augšā pirms modinātāja respektīvi pirms puspieciem! Rīts bija patīkami vēss. Jau piecos biju pie ''mazās'' maximas, pēc neilga brīža jau Agris arī bija klāt. Varam doties ceļā! Bet viena neliela aizķeršanās, Agris nebija pārbaudījis riepās spiedienu! Aizminot līdz viršiem konstatējām, ka tur spiediena mērītājs nestrādā! Nu neko, nolemjam uzpildīt riepas Bērzkroga statoil. Miniamies nekur nesteidzoties, aiz Priekuļiem braucot pa kalnu uz leju paspējam noslalt, jo redz zemajās vietās mežu ielokā bija netipiski auksts - ir taču pašas karstākās vasaras dienas, līdz ar to arī naktis. Novērojam miglas mākonīšus virs dīķiem un vietās kur pļavās spīd Saule - iztvaikojušas rasas mākonīšus. Bērzkrogā pagrieža'm pa labi jo jāsapilda riepas, un tad nu dodamies tālāk, jeb tuvāk mūsu mērķim! Vēl kādu brīdi ceļš ir labs, bet tad, bet tad sākās tas ceļa posms kas ir bēdīgi slavens ar savu (ne)kvalitāti! Pagidām vēl no nogurumanekādu pazīmju - jo minam lēnām un sarunām ritot, nemaz nejūtam kā kilometrs skaitas klāt pie kilometra. Pa retam garām brauc kāda mašīna un pie apdzīvotām vietām manam cilvēkus, kas vēl iepriekšējās nakts uzdzīves iespaidoti dodas uz mājām. Ilgi vairs nav jāmin, kad jau nonākam Vecpiebalgā, kur noskatam plānoto pudienu pieturas vietu, bet zinam, vēl pirms ēšanas mums ir jāaizbrauc līdz Alaukstam! Sameklējot pareizo pagriezienu sākam ceļu pa zeminieku. Neatceros, kad pēdējo reizi būt braucis pa tik ļoti sabojātu ceļu! nonākot līdz zīmei Alauksta estrāde 1,5 km nekad mūža nebūtu domājuši, ka šie būs grūtākie kilometri mūsu mūžā. Pie Alauksta priecājamies par vēsumu kurš drīz vien pārvētīsies karstumā. Šis skats bija tik acij tīkams, ka ir ž''el ka šobrīd to grūti izteikt caur klaviat''uras klikšķiem. Virs ezera maiga dūmaka, neviena cilvēka tā sajūta kad esi dabā un daba ir daļa no Tevis. tomēr ilgi mēs tur neuzturamies jo zinam diena sāk iesilt un tapēc minam uz Piebalgu - ēst. 

Ceļš uz pusdienām iet vieglāk kā uz ezeru. Jau stāvot pie kases saprotu, ka nevarēšu ēst ko biju plānojis, jo tā tur nav, tāpēc iztieku ar rīsiem, kefīru un kafiju - gaļu nē lai kunģim vieglāk, Pretstatā Agrim, kurš ēda frī kartupeļus, ar kārtīgu gaļu, toties līdzīgu dzērienu izvēli. Ilgi negaidam - jo arī saule negaida - diena arvien iesilst! Atsākot ceļu jūtu ka kājas kustās vieglāk un kafija arī devusi savu mundrumu. līdz ar to atpakaļceļš ir krietni ātrāks, taču arī krietni karstāks. Līdz ar to slāpes ir jāremdē biežāk. Tik tiešām mājumpcēļs sanāk krietni ātrāks, bet vienīgi pirms Priekuļiem ir aizķeršanās - diezgan garš un stāvs kalns. To pieveikuši, un nu jau tikuši līdz veloceliņam savu temu samazinam lai atsildītos. Nonākuši jau Cēsīs spriežam par to, ka liekas neticami ko nupat esam paveikuši. Vieniem varbūt esam traki, bet tajā pašā laikā ir vēl tādi riteņbraucēji, kuriem nedaudz vairāk kā 100 km ir kārtējais treniņš... 

Tā nu ar gandarījuma sajūtu dodamies pa mājām un pārdomām par bruciena laikā spriesto - visdrīzāk nākamgad izplānosim ceļojumu ar velo pa Latviju un ārpus tās!

Ja ir vēlme aplūkot mūsu maršrutu un ātrumu braauciena laikā tad te links:

www.endomondo.com/workouts/3793...

26.07.2014