Tādi nu mēs esam...
Ik pa mirklim mūsu trauslās sirdīs,
Kāds steidz iepilināt savu žulti.
Tikai diez vai laimīgs jūtas pats,
Savām sirdsdurvīm tā aizklapējot bulti.
Tāda sirds vien indi izšļākt māk,
Kā gan saprast spēs, tā citu sāpēs.
Tā jau neprot darīt savādāk,
Otru atstājot, lai moka viņu slāpes.
Vārdus dzēlīgus vēl pakomentēt steigs,
Komentē, līdz pašam aptrūkst elpas.
Vai ir vērts, ko tādam pretī teikt,
Gudrākam ir jāatstāj šīs telpas?!
Cilvēks ir ne labs, ne arī slikts,
Ir vien apstākļi, kas viņa dzīvi vada.
Ir tik daudz, kas svaru kausos likts,
Liktens nesaprot, kam vairāk tāds ir rada.
Katram jāsaprot, ka arī tev var būt,
Baļķis lielāks nekā citu acīs.
Laimīgs tas, kas savu vainu jūt,
Svēto nav, to debesis mums sacīs......
(Dzidra Čumakeviča)