Biogrāfija
Sen pagājušas tās dienas, kad draudzīgs rokas spiediens kaut ko vēl nozīmēja. Dienas, kad cilvēki nāca satikt viens otru, lai kopīgi pavadītu laiku izpriecās. Tagad ir palikušas tikai naktis, aukstas drūmas un virtuālas. Naktis, kuras ļaudis pavada tīklā, pasaulēs, kuras viņu vietā izdomā citi. Pasaulēs, kurās knapi pietiek laika pussapnim. Tavs labākais draugs ir nezināma puscilvēciska, pusdēmoniska būtne, izmisušu seju slīkstoša kibernētiskajā okeānā, nesagaidīdama palīdzīgu roku, kas izvilks viņu krastā.
Šajās pasaulēs reizēm pērkons iešķiļ spilgtas dzirkstis un uguns iedegas izsalkušās sirdīs. Izslāpušās pēc īstas emocijas, īsta zaudējuma asarām, patiesa uzvaras prieka. Izsalkuma sāpēs tās kauc uz mēnesi un priekā sasaucas naksnīgajās ēnās, sajūtot tuvumā sev līdzīgos, savus ļaudis, savu cilti.
Amberkin Tribe. Tādi, pa pusei pazuduši, caur naksnīgām gaudām un tumsas medību baudām atradušies, kļuva atkal par īstiem dzīviem cilvēkiem, tādiem, kas gatavi sanākt kopā un radīt iemeslus sastapties, sanākt, savienoties arī citiem.
No rudens vējiem sargādams basģitāru, pīdams pamatu, uz kā pārējiem balstīties, nāca Fēlikss. Pazemes velves pameta solo ģitāras pavēlnieks Pauls. Caur degošas katedrāles liesmām, slinki izmesdams cigaretes nodeguli, izkāpa taustiņinstrumentālists Wents un viegli smīkņājot apdzēsa ērģeles mocot aizdegušos piedurkni. Un liegi pamādama sapnim atstāt viņu starp dzīviem cilvēkiem, no mākoņa uz zemes noslīdēja Sindra, cilts balss.
Amberkin Tribe. Viņi saskatījās un pacēla acis pret mēnesi. Un bāldzeltenā debesu ripa bija spiesta pieņemt izaicinājumu. Cilts nāca gaudot par saviem sapņiem un savu dzīvi, stāstīt par īsto, kas palicis cilvēkos un iedomāto, kas licis to apjaust.
Cilts spēlēja savu mūziku, jaunās dvēseles mūziku.
Šajās pasaulēs reizēm pērkons iešķiļ spilgtas dzirkstis un uguns iedegas izsalkušās sirdīs. Izslāpušās pēc īstas emocijas, īsta zaudējuma asarām, patiesa uzvaras prieka. Izsalkuma sāpēs tās kauc uz mēnesi un priekā sasaucas naksnīgajās ēnās, sajūtot tuvumā sev līdzīgos, savus ļaudis, savu cilti.
Amberkin Tribe. Tādi, pa pusei pazuduši, caur naksnīgām gaudām un tumsas medību baudām atradušies, kļuva atkal par īstiem dzīviem cilvēkiem, tādiem, kas gatavi sanākt kopā un radīt iemeslus sastapties, sanākt, savienoties arī citiem.
No rudens vējiem sargādams basģitāru, pīdams pamatu, uz kā pārējiem balstīties, nāca Fēlikss. Pazemes velves pameta solo ģitāras pavēlnieks Pauls. Caur degošas katedrāles liesmām, slinki izmesdams cigaretes nodeguli, izkāpa taustiņinstrumentālists Wents un viegli smīkņājot apdzēsa ērģeles mocot aizdegušos piedurkni. Un liegi pamādama sapnim atstāt viņu starp dzīviem cilvēkiem, no mākoņa uz zemes noslīdēja Sindra, cilts balss.
Amberkin Tribe. Viņi saskatījās un pacēla acis pret mēnesi. Un bāldzeltenā debesu ripa bija spiesta pieņemt izaicinājumu. Cilts nāca gaudot par saviem sapņiem un savu dzīvi, stāstīt par īsto, kas palicis cilvēkos un iedomāto, kas licis to apjaust.
Cilts spēlēja savu mūziku, jaunās dvēseles mūziku.
